 (www.feini.lv) |
| kaiminjiene : Upeņu vasara, 3. daļa |
| Ziema, auksti. Viss rit savu gaitu. Domas lidojumā kaut kur citur, bet pie zemes mani notur vien ikdienas pienākumi. Skatos pa logu, tik lēni, lēni lido sniegpārslas un koši vizuļo laternu gaismās. Kaut ātrāk paietu ziema... Pirmā siltā pavasara diena. Beidzot! Jau sešos no rīta saule iespīd logā tik koša un apžilbina mani, sacīdama – celies, jauna diena klāt. Labrīt! Paskatos pa logu un pēkšņi viss liekas tā mainījies. It kā vienā brīdī zeme būtu pagriezusies par 180 grādiem. Dīvaina sajūta. Bet kas gan varētu būt noticis? - Sveika, mana skaistā meitene. Satiekamies? Hugo. Tā negaidīti sms teksts manā telefonā. Bet, protams, ka satiekamies! Pēc tik ilga laika. Pēc mokošās ziemas. Bet savādā sajūta, kas jau no paša rīta lika skudriņām pār muguru skriet, nav pazudusi. - Prieks Tevi satikt, Hugo – es smaidu un ļaujos Hugo apskāvienam – ko Tu dari pilsētā? - Gribēju Tevi vēl satikt pēdējo reizi. - Kā pēdējo reizi? - Es parīt aizbraucu. Pavisam, uz nenoteiktu laiku. - Uz kurieni? - Tu pavadīsi mani uz lidostu? Ak, Dievs! Es tam vienkārši nespēju noticēt. Daudz labāka sajūta, ka viņu nesatieku visu ziemu, bet apziņa, ka viņš ir kaut kur te pat blakus, kaut vai 4 stundu brauciena attālumā. Bet tagad uz lidostu, kāpēc, uz kurieni, kad??? Man noreibst galva. Jautājumi tik daudz, ka nesaņemu atbildi uz visiem. Pavadām kopā pēdējo nakti. Vienkārši sarunas, apskāvieni, skūpsti. Nākamais rīts neticami saulains un pat karsts. Tas ir maijs. Šodien viņu neesmu satikusi. Gaidu ziņu, cikos rīt no rīta jādodas uz lidostu pavadīt Hugo. Lēni un mokoši paiet šī dienas, vakars... Es neesmu gulējusi visu nakti. Līst. Un ziņu tomēr nesaņemu. Gribētu, lai līst vienmēr. Atkal neizsakāms tukšums. Šoreiz vēl lielāks nekā pagājušajā ziemā. Laiks iet, maijs jau pusē, jūnijs, jūlijs, augusts. Un nostaļģija par pagājušo vasaru. Kad satiku Hugo, kad iemīlējos Paulā no pirmā acu skatiena. Jā, tā bija mana mūža visskaistākā vasara. Pašķiru atpakaļ dažus mēnešus savā dienasgrāmatā un lasu: „Līst tāpat kā toreiz, kad Tu devies prom. Bet es nebiju tur lidostā kopā ar Tevi. Es neredzēju Tavus pielijušos matus, slapjo jaku un kurpes. Es neredzēju Tavu seju, kad lietus glāstīja Tev vaigus, kad lietus skūpstīja Tavas lūpas... Es vēlos, lai arī tur, kur tagad esi Tu, tagad lītu. Es vēlos, lai lietus būtu manas skumjas un Tu tās sajustu. Es vēlos lietū arī Tevi sajust – Tavas skumjas, Tavu prieku... Vēlos just, ko jūti Tu. Es vēlos, lai manas domas ar Tavās satiktos, kaut uz mazu mirkli Tavu sirdi sajust...un tad palaist, lai ar vēja spārniem tā traucas prom un atstāj tikai skumjas lietū... vien tikai skumjas...” Arī šodien līst. Smacīga augusta diena, bet līst. Ar basām kājām izeju laukā. Man vienalga, bet šoreiz es tā gribu. Un patiešām lietū esi Tu. Tu man asociējies ar vasaru. Bet ar lietainu... Rīta rasas pieslacīta zāle, smalks lietus... un tur esi tu.. Starp kokiem, zaļā pļavā esi tu. Es eju pa asfaltētu slapju ceļu un noskatos uz to visu, kā garām aizejot savai dzīve. Viss kā palēninātā filmā. Es varu apstāties un lūkoties uz tevi, bet nevaru... Kā tumša ēna garām aizslīd viss - mana dzīve, vasara, tu... Man šodien ir dzimšanas diena. - „Daudz laimes dzimšanas dienā, skaistulīt! Hugo”. Tā viņš man raksta īsziņu. Paldies viņam par to. Atkal klāt ir septembris. Pauls nu jau mācās pilsētā un dzīvo kopmītnēs. Katru vakaru sarakste e-pastā. It kā norunājam tikšanos, bet nekā. It kā mīlestība no pirmā acu skatiena. Un jauki gan. Tagad es zinu, ka var iemīlēties no pirmā acu skatiena, bet šāda mīlestība nav piepildāma. Un sajūta ir laba. Kaut kas ir bijis, bet patiesībā nekas! Hugo ir tālu, tālu. Bet Pauls.. viņš ir viņš un viss. Ziema. Un tik ļoti ilgojos pēc Hugo, bet viņš taču ir tālu. Kaut kur pāris tūkstošu kilometru attālumā. - Hallo! – vēlā vakara stundā atskan mana telefona signāls. - Sveika, atbrauc pie Nadas! – kāda nepazīstama puiša balss man klusi saka. Es nodomāju, ka tas ir kāds Nadīnas draugs no laukiem. Negribu nevienu satikt. - Nē, šovakar nē. Ir jau vēls. - Nu lūdzu, Peļuk! - viņš teica „Peļuk”. Bet to iesauku taču zina tikai... - Kas man zvana? - Tas esmu es Hugo! Nevar būt! Hugo! Tas ir Hugo! Bet kā! Kad viņš atgriezies? - Jā, es būšu pie Nadas pēc stundas. Es izkāpju no autobusa. Nada, Hugo, vēl kāds... Es sastingstu. Tas patiešām ir Hugo. Es mulsi pieeju tuvāk – Sveiks! Viņš nebilst ne vārda un noskūpsta mani uz vaiga. Es jūtu, kā izkūst sniegs zem mūsu soļiem. Apskāviens. - Un jūs atkal esat kopā! – saka Nadīna un smaida – cik skaisti! Tonakt mēs atkal bijām kopā kā kādreiz. |
| (18.09.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |