 (www.feini.lv) |
| Ieva Stolere : Vēja pieskāriens. |
| Es sēdēju un gaidīju tevi, bet tu ilgi nenāci. Soliņš pretī jūrai bija tukšs, tādēļ es vēja un viļņu šalkoņas uzaicināta apsēdos.Jūra man ļāva domāt,ka tu drīz atnāksi,lai sasildītu šajā vēsajā rudens dienā, taču vējš šīs domas pūta prom, ar cerību ka tās atnāks pie tevis. Klausījos viļņos un centos saklausīt vēl kaut ko no tevis.Es aizvēru acis un sajutu savu sirdi pukstam, tā bija vienā ritmā ar viļņiem. Pēkšņi sajutu rokas sev uz pleciem, tās bija siltas, siltas!Mana sirds salecās, jā tas biji tu. Tu apsēdies un mīļi apskāvi, attvainojies un stāstīji kas tev gadījies ceļā.Mēs saldi pasmējāmies un turpinājām skatīties uz jūru un viļņiem, kuri izstaroja pēdējos saules starus.Man bija tik labi un nevajadzēja neko citu. Es zināju, ka bez tevis būtu grūti, tomēr kā būtu - ja būtu?Nevienam par to negribas domāt.Pareizi?Mēs piecēlāmies un apskāvušies devāmies prom.Ilgi ejot klusumā,sajutu,ka kaut kas traucē iet.Paskatījos lejā, tās bija manas šņores, tā kā redzējām netālu soliņu, mēs apsēdāmies un es sāku šņorēt ciet.Tu man palīdzēji sasiet otru.Tad mūsu skatieni sastapās,tie izteica katrs savu, tomēr tie paspēja saplūst vienā.Mūsu sejas virzījās tuvāk,deguni saskārās tāpat rokas un kājas.Pirms brīža atvērtās acis sāka aizvērties un lūpas saskārās, tad tās maigi un lēni kustējās mēlei glāstot mēli.Rokas apvijās ap augumiem.Pēc mirkļa smaidot un acīs manot aizrautību devāmies tālāk. Taču tu pazudi!Pret mani atkal vērās tā pati jūra un vējš,kas aizdzina visas skaistās atmiņas un es paliku viena.Kopā ar vēju, jūru un viļņiem, un tu tā arī neatnāci. |
| (17.09.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |