 (www.feini.lv) |
| venija : Reiz bija pasaka |
| Reiz bija pasaka. Pasaka par princi un princesi. Patiesībā tā jau nemaz nebija tik īpaša, jo tāda kā šī, tādas pasakas notiek katru dienu. Un reizi dzīvē ar katru no mums. Tikai viņiem šis mirklis bija tagad. Kad neiespējamais kļuva iespējams, kad sapņi kļuva par īstenību, kad kāds kādu pieņēma bez nosacījumiem, kad kāds neklausījās citu pierādījumos, kad vienkārši šīs pasaules robežas beidza eksistēt. Kādā mazā ciematiņā blakus jau ilgus gadus dzīvoja miesnieks un aitu gane. Katru rītu vedot aitas uz pļavām viņai bija jānoiet gar miesnieka veikalu. Viņa it kā bijās no šī brīža, jo viņš bija tik varens, tik spēcīgs, bet tai pašā laikā viņa juta, ka dziļi iekšā viņš spēja būt maigs, un jauks. Un katru rītu viņa ieskatījās pa mazo lodziņu virtuvē, un katru rītu viņu acu skatieni satikās... Miesniekam darbs sākās krietni vēlāk, kā aitu ganei, bet viņš bija pamanījis, ka katru rītu gar viņa logu soļoja dzīvespriecīgā, vienmēr smaidošā meitene. Kā viņu vilināja viņas brīvība, viņas vieglprātība, jo kļūstot par miesnieku viņš bija iegājis četrās sienās, un aizmirsis pļavu zaļumu un klanu plašumu. Kā viņš gribēja, lai viņam kāds to iemāca no jauna. To vieglprātību... un tā nu katru rītu viņš cēlas agrāk, lai tikai uz pāris sekundēm redzētu ganes brūnās acis pa mazo virtuves lodziņu... Viņa zināja, ka katru rītu Viņš ir pie lodziņa, tāpat arī Viņš bija pamanījis ganes apstāšanos pretī viņa mājai, bet tas neko nemainīja. Viņi nekad nerunāja, un nekad nesaskatījās ilgāk par 3 sekundēm. Kāpēc tas tā bija? Laika jau lielā bijība ko viņi viens otrā iedvesa, varbūt spēcīgās alkas vienam pēc otra, bet varbūt bailes, ka tas par ko mēs esam tikai sapņojuši pēkšņi var kļūt par realitāti. Un tad kādā pavisam parastā rītā, kad gane apstājās pie viņa mājiņas, lai ieraudzītu zilās acis, Viņš pavēra lodziņu... nākamajā rītā jau tās bija durvis, bet vēl vēlāk sava sirds bija tā ko viņš viņai atvēra. Un viņa uzmanīgi gāja iekšās, visu pamatīgi aplūkodama, un Viņš nāca viņai pretī... tā viņi gāja pa mazo miesnieka istabiņu līdz viņu rokas saskārās. Un vairāk arī nevajadzēja, lai viņi saprastu, ka šim brīdim viņi ir viens otra piepildījums, viens otra sapnis... viņi viens otram ir viss. Šie neskaitāmie rīti, šīs muļķīgās domas, viss tas pārvērtās īstenībā... negribas ticēt...ja nu viss tas vienā mirklī izgaist, ja nu tā ir tika burvestība? Viņi rokās sadevušies devās uz pilsētu, lai paziņotu iedzīvotājiem par savu laimi, bet te nebija vairs tikai viņi divi vien, te bija cilvēki, kuri bija aizmiruši, ka arī viņi reiz bija pasaules valdnieki, te bija tādi, kas neticēja pasakām... te bija realitāte... Pūlis bija nikns. Tie no visām pusēm ielenca jaunos valdniekus, bakstīja tos ar kokiem, raustīja drēbes. Viņiem vajagot pierādījumu. Viņiem vajagot zelta kroni, greznas drānas, jo tā izskatoties patiesie karaļi. Nezin, ka pēc viņiem nebija pieņemama situācija, kad par karaļiem var kļūt aitu gane un miesnieks. Ne tik vien kā sašutums par neatbilstošo izskatu, bet arī fakts, cik sasodīti atšķirīgi viņi bija- viņa audzēja sapni, bet viņš to pārvērta par gaļas gabalu izsalkušajiem. Viņi paši bija kļuvuši par gaļas gabalu. Brīdī, kad visi parasti cilvēki būtu vai nu metušies bēgt, vai izvilkuši kaut ko spīdīgu, lai pierādītu pūlim savu patiesumu, viņi tikai sadevās ciešāk rokās, un ieskatījās viens otram acīs... Ne jau grāmatniekam, kalponei vai meitenei ar zilo banti viņiem bija jāpierāda, ka viņi bija īpaši. Nē. Viņiem nebija jāpierāda it nekas, un it nevienam. Viņš zināja, ka Viņa ir viņa princesīte, un karaliene pār viņa sirdi, tāpat Viņa juta, ka bez sava prinča, bez sava dvēseles karaļa viņa nebūtu. Bez pierādījumiem, bet uz patiesu pieķeršanos un mīlestību bija balstīta nu, ja viņu abu karaļvalsts. Un tā viņi dzīvoja laimīgi... cik ilgi? Pasakās nekad nesaka... un pareizi ir- tās taču ir pasakas! Tām jābeidzas laimīgi, un gan jau arī šī būs tāda... |
| (04.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |