| Kad klusi centies Naktī tu pa māju iet,
 Tad virsū skrien tev viss,
 Kas dienā nedzīvs šķiet.
 Tad pēkšņi pagadās
 Pa kājām slotas kāts,
 Jo tam ar birsti
 Mīlas randiņš sarunāts.
 
 No plaukta uzskrien virsū
 Apakštasīte,
 Jo viņu ielūgusi
 Zupas terīne.
 Pat krāsns kruķis
 Tobrīd savā vietā nav,
 Ar oglēm runājot,
 Pie kamīna tas stāv.
 
 Un miegā neguļ
 Arī vecais šūpuļkrēsls,
 Tas acis met uz kumodi,
 Ko sargā tēvs.
 Viņš dziesmu dzied,
 Cik mīlestības daudz
 Ir krēsla krūtīs krājis,
 Viņai sniegt to ļauts.
 
 Tik tad, kad debesmalu
 Saules stari skar,
 Es acis atveru-
 Vai sapnis bijis man,
 Uz plaukta vietā savā
 Apakštasīte,
 Stāv savās vietās-
 Slota,birstīte.
 |