 (www.feini.lv) |
| Nofretete : Neīsta tēja |
| Ir tik tiešām iestājies rudens; to apjautu šodien, pastaigājoties mežā! Pirksti nosala pat ietērpti omītes dāvinātajos cimdiņos! Stāvot uz tilta, nevarēju noķert nevienu domu savā prāta. Tikai kaut kādas ēnas peldēja starp manām smadzeņu šūniņām... No rīta spīdēja saulīte, tā atsauca atmiņā vasaru un ceptu pankūku smaržu, kas no rītiem mani modināja. Patiesība ir sāpīga un lai kā tu no tās bēgtu, viņa vienmēr tevi noķers, atradīs aiz aizslēgtām durvīm, ielienot pa atslēgas caurumu. Aplies kā ar aukstu ūdeni, ar viņu nevar runāt par morāli vai jūtām, viņa ir nepielūdzama, lai gan reizēm vari to apmānīt, taču tu jau tāpat saproti, ka viņa ir tepat blakus un vēro tevi savām asajām acīm. Patiesība duras kā dadzis, ja viņa tevi ir noķērusi, tad pielīp pie šalles un skrāpē tavu vaigu... Nolēmu pamēģināt kaut ko jaunu šodien un dzēru zemeņu tēju, taču es maldījos. Tējai bija tikai smarža kā zemenēm, bet patiesībā tā garšoja kā parasta tēja, kura iekrāso ūdeni brūnganu un sasilda ķermeni ar neīstu siltumu. Man tik ļoti gribējās zemeņu garšu sajust uz mēles, bet nevar jau vēlēties visu, vai ne? Nevar taču vēlēties, lai zemeņu tēja arī garšotu pēc zemenēm... Laikam jau tikai iedomas mums rada ilūziju, ka tēja garšo pēc zemenēm, taču ar laiku ilūzija pagaist un mēs sastopamies ar patiesību, kura mūs piemeklē pat tējas krūzē... |
| (02.01.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |