Man šodien vairs negribas skumt,
Kaut negaisa mākoņi briest,
Es pratīšu projām tos stumt
Un cauri tiem gaismiņu viest.
Man apnicis asaras svaidīt
Un raudāt bez jēgas kā bērnam,
Un kamdēļ gan laimi gaidīt,
Ja tai sekot varam pa pēdām?
Laime iemin mums pareizo taku,
Tikai izlaist no acīm to nedrīkst,
Pat ja mākoņi melni aizmiglo skatu,
Ir jāredz, kur laimīte aizklīst. |