 (www.feini.lv) |
| Margo : Seja |
| Visādi gadās... „Paklau, beidz taču grozīties tā spoguļa priekšā! Nu jau stundu tur knosies!” māte no virtuves uzsauca Initai. Priekšnamā ieplūda svaigi vārītas kafijas un karstmaizīšu smarža. Meitene uzmeta skatienu savam attēlam, šķelmīgi pasmaidīja un noglabāja fotoaparātu somiņā. „Nāku jau, nāku, mammucīt!” viņa atsaucās. Vēl reizi pārliecinājusies par savu nevainojamo izskatu – gaiši džinsi, bāli zils krekliņš, kas patīkami apskāva krūtis un bija vienā krāsā ar valkātājas acīm, sudrabaini blondie mati koķetā zirgastē, piemērota kosmētika – viņa sekoja mātes aicinājumam. „Bet es tev pavisam nopietni saku – pēdējā laikā tu priekšnamā pie spoguļa esi vairāk sastopama, kā istabā pie televizora. Iemīlējusies būsi, vai?” māte vēl arvien pukstēja. Varēja jau saprast – viņa te karstumā rosījusies pa virtuvi, kamēr meita nāca pie visa gatava! „Nu, un ja arī tā būtu? Pati jauna biji, visu zini...” meita atsmēja, nobučodama mammu uz vaiga. Viņām bija labas attiecības, gandrīz kā draudzenēm, varēja par visu ko parunāties. Arī par mīlestību. Tikai šoreiz nebija īsti ko stāstīt – mīlamais nebija subjekts, bet - objekts... Uz divdesmit pirmo dzimšanas dienu ģimene bija pasniegusi Initai vērtīgu dāvanu – digitālo fotoaparātu. Tas tagad aizņēma daudz meitenes laika. Pie spoguļa viņa grozījās ne tikai sava izskata dēļ – eksperimentēja, kā uzņemt savu portretu. Vērtēja, kā jāstrādā ar attālumiem un gaismām, izmēģināja visādus rakursus, pozas, smaidus, grimases, matu sasukas... Kur ņemt pateicīgāku modeli eksperimentiem, kā sevi pašu? Tomēr mamma varbūt to īsti nesaprastu, nosauktu par paštīksmināšanos. Nebūtu jau arī tālu no taisnības – Inita tieši caur fotoaparāta aci bija saskatījusi sevī to, ko parasti spoguļa attēls slēpa. Viņa bija skaista! Tieši fotogrāfijās... Līdz šim fotografēšana viņai bija sveša. Digitālais aparāts pavēra tik daudz jaunu un aizraujošu iespēju, ka meitene no tā nešķīrās, lai kur dotos. Pēc tam ik mirkli varēja atsaukt atmiņā, skatoties uzņēmumus. Iesācējai tie nudien nebija slikti – reti kāds brāķis, kuru varēja izmest un bildēt ko citu – vai tas nebija lieliski? Un staigāt ar sudrabaino aparātiņu rokās, ik uz soļa ieraugot kaut ko iemūžināšanas vērtu, knipsēt, zinot, ka atmiņa liela diezgan – cik tā bija jauka sajūta! Pateicoties ģimenes dāvanai, Initai tagad vienmēr bija labs garastāvoklis. „Atā, mammucīt!” viņa atvadījās, ar vienu kāju jau pa durvīm ārā. Iela viņu satvēra savā ritmā, baltas saules pielieta, trokšņaina, steidzīga. Initas slaidās kājas baltajās čībiņās spēra garus soļus, uz pleca šūpojās somiņa ar sudrabaino draugu. Viņa sevī smaidīja, jau iepriekš sajuzdama baudu, ko sniedz interesantā ieraudzīšana, novērtēšana, vislabākā kadra meklējumi. Šoreiz viņa devās uz parku, tur vēl fotografēts nebija. Inita gribēja apgūt strūklaku fotografēšanu – rīta pusē tur nebija pārāk daudz cilvēku, varēs netraucēti izmēģināt, kā labāk notvert lāsīšu mirdzumu priekšpusdienas saulē, kā atspoguļot ūdens šalkoņu un strūkliņu dejas... Viņa jau sen bija gribējusi tur pastrādāt, bet arvien nesanāca. Pāris stundas prieka tagad viņas rīcībā! Pa ceļam tapa ne viens vien desmits kadru. Cik jauki, ka nebija jātaupa kadri! Tur interesants zars kokā, te piepūties balodis dižojās draudzenes priekšā, rožu dobē saule zeltīja tumšsarkanās, samtainās ziedlapiņas... Inita gāja kā dejodama – solis viegls, sirds gaiša. Izvēlētā strūklaka dzirkstīdama rotaļājās ar ūdeni. Meitene bija pareizi apsvērusi, ka rīta puses gaisma būs īstā. Nu tikai jālaiž fotoaparāts darbā! Cilvēku nebija daudz – pāris ārzemju tūristu, māmiņa ar mazuli, kāda veca sieviete, apsēdusies uz strūklakas granīta apmales. Inita aizrautīgi fotografēja savu izvēlēto objektu. No tuvplāniem pārgāja uz tālākiem, tad saprata, ka iecere neizdosies - traucēja vecās sievietes stāvs. Veča sēdēja, seju saulei pievērsusi, un nemaz nedomāja beigt savu sauļošanos. Protams, viens kadrs ar viņu būtu visai kolorīts, sievietes seja bija ievērības cienīga – krunkaina, sausnēja, tumši iedegusi, līks deguns stiepās pāri virslūpai, acis dziļi dobuļos iegrimušas, mute iekritusi – zobu droši vien nebija. No sagumzītā lakateļa apakšas rēgojās sirmu matu šķipsnas. Vispār – Inita nodrebinājās – ragana, kas ragana! Tomēr tāda seja bija interesanta, viņa pievērsa tai skatu meklētāju. „Piecīti, jaunkundzīt!” atskanēja čērkstoša balss. Inita gandrīz izmeta aparātu no rokām. „Ko, lūdzu?” „Piecīti! Es sevi par brīvu fotografēt neļauju”, atbildēja veča, pavērusi vienu bālzilu aci. Otra pilnībā neatvērās, tikai līdz pusei, kas skatu darīja vēl baigāku. Mutē zobu bija pāris vien. „Piedodiet, es jūs nefotografēšu,” Inita atbildēja. Ja jau saruna bija sākta, nolēma palūgt veco sievieti uz brītiņu paiet sānis, lai nofotografētu strūklaku kopumā. „Par brīvu ne,” skanēja atbilde, „varu te sēdēt, cik gribu, likums neaizliedz.” „Es jau tikai cilvēcīgi jūs palūdzu, arī es drīkstu strūklaku fotografēt,” meitene sāka skaisties. Ko tā veča iedomājās – vai viņai strūklaka pieder? „Par brīvu ne,”” skanēja nelokāma atbilde. „Piecdesmit santīmi jūs apmierinās?” Inita juta, ka piesarkst. „Piecīti!” atbilde palika vecā. „Tā ir pilsētas strūklaka, ne jūsu personīgā!” „Bet mana personīgā pakaļa, kur gribu, tur lieku!” veča atcirta. Nosēdās tā, it kā nekāda laicīgā vara viņu no granīta apmales nespētu nocelt. ”Staigā te visādas mamzeles ar dārgiem aparātiem, vecam cilvēkam ko atmest žēl. Reiz es arī biju jauna un smuka, kā tu. Un tu reiz būsi, kā es. Vai patīku?” „Lai dievs pasargā!” Initai nevilšus izspruka, parasti ar dieva vārdu viņa nemētājās. „Tu tā saki. Bet daudziem patīk, grib tādu veceni nobildēt. Ir zīmēt grib. Tad man cita cena!” večai runājot, vaļējā acs kārīgi taustīja sarunu biedreni, „Dod piecīti un bildē, cik gribi!” „Es drīzāk pasaukšu policiju, lai ieved kārtību!” draudēja apskaitusies meitene. „Ir jau saukuši, te tak visi mani pazīst! No manis nav ko ņemt. Ja nav laika un sevis žēl, sauc vien. Salasīsies pūlis, par tevi pasmiesies. Vai piecītis tagad kāda nauda? Iznāktu lētāk un labāk!” „Ej ellē, vecā ragana!” Inita vairs nespēja novaldīties. Gandrīz izmeta aparātu no rokām, steigā grūzdama somiņā. „Kur jau nu kurš būsim, tur būsim. Bet tev tas smalkais aparāts ilgi prieku nedos!” veča noķērca aizejošajai meitenei pakaļ. Pāris kvartālus Inita gāja, cīnīdamās ar bezspēcīgu dusmu asarām. Tā sabojāt jauko dienu un gaišo prieku, kas viņu kopš rīta bija nesis uz spārniem! Acis vairs neredzēja nekā, ko gribētos noglabāt sudrabainajā aparātiņā. Mammas mājās nebija, Inita iegāja dušā – likās, ka raganīgā vecene viņu ar savām acīm apgānījusi. No ledusskapja izņēma sulu, padzērās. Pamazām riebīgā sajūta pārgāja un diena atkal ieguva krāsas. Jāpaskatās, kā izdevušās fotogrāfijas! Meitene piesēdās pie datora un ievadīja tā atmiņā šodienas guvumu. Bija daži pat ļoti veiksmīgi kadri. Viņa pasēdās tālāk, lai papriecātos par saulē dzirkstošajām strūkliņām uz strūklakas apmales granīta brūnganā fona. Tad pēkšņi satrūkās – no monitora pretī skatījās parka veča ar savu bālzilo aci! Granīta brūnganais fons bija gluži viņas sejas krāsā, bet strūkliņas veidoja sejas aprises. Inita pārslēdza nākošo kadru – īpatnējo zaru pret debesīm. Raganas profils! Nākošo – večas sejas daļa ar pusaizvērto aci... Drebošu roku meitene izslēdza datoru. Ejot gar spoguli, uzmeta skatienu savai bālajai sejai. „Un tu reiz būsi, kā es...” ausīs ieskanējās vecās sievietes čērkstošā balss. Acis jau tagad bija gandrīz tādā krāsā... Inita nodrebinājās un pašmauca spogulim garām. Diena bija pagalam. |
| (08.08.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |