 (www.feini.lv) |
| una : pazudušie vārdi. |
| Braucu autobusā un pēkšņi man galvā sāka skanēt vārdi... ne vārdi- vārdu savīstījumi. Tā nu ķēru pierakstīt. Un pats dīvainākais tas, ka saulainā vasaras dienā man prātā nāca vēla ziemas nakts. Tik lēni vējš slīd ziemas vakarā pār pamestām klavierēm pļavas vidū. Ir auksts un skaņa,kas izlauzusies starp taustiņiem sadzirdāma kilometriem tālu.Bet kāds to nesadzird.Kāds,kam vajadzēja sadzirdēt.Sadzirdēt, lai atkal no jauna sāktu dzīvot.Tos vārdus, kas bija apmaldījušies klavieru skaņā, man atpakaļ trieca balta ziemas siena.Tā nesaprata, cik sāpīgi šie vārdi nāca atpakaļ, zinot, ka mērķi tie nesasniedza. Kam lūgt palīdzību, lai vārdi tiktu sadzirdēti? Tie vārdi, kas nav pirkti par naudu,vārdi,kas nākuši no sirds un meklē otru sirdi. Sāk snigt. Lielas pārslas krīt...Nu vairs vārdus nevar redzēt. Pārslas tos savijušas savā vientuļajā dejā. Nav vairs cerību, ka tos sadzirdēs, nav ticības, ka tie nonāks tur,kur es vēlos.Vienīgi zvaigzne, kas pie debesīm spīd, neatņem man pēdējo ticību.Varbūt tā sadzirdēs un pateiks Tev. Un arī ši zvaigzne krīt.Krīt lēni un kā vienmēr, redzot krītošu zvaigzni,es vēlos vienu un to pašu- kaut tu man būtu blakus un dzirdētu mani.Un es saprotu,cik svarīgs man tavs pieskāriens. Ceru,ka debesīs zvaigznes neaptrūksies, lai katru vakaru es varētu vēlēties un klusi cerībā tas man piepildītos... |
| (07.08.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |