Mūsu pašu dvēselīte
Nav no viena gabala.
Būt tai jūtu saplosītai,
Dvēselītes kabala.
Tas nekas,ka Dieviņš lējis
To mums vienā lējumā.
Skaistu,tā kā zemeņogu
Saldā putu krējumā.
Kamēr tā ir sārta,svaiga,
Gabaliņu nokost gribas.
Sajust gribas,kā tā garšo,
Tikai diemžēl traucē ribas.
Nu bet tomēr,kas mums atliek?
Tik vien mums līdz prātam aiziet:
Gribat sajust dvēselīti,
Miesu bučojiet un laiziet! |