 (www.feini.lv) |
| Aija Celma : Cīņa par izdzīvošanu |
| Ērgliene ar vērīgu skatienu no ligzdas pārlūko apkārtni. Pie lielā putna kājām, vēl pūkām klāti un nespējīgi par sevi parūpēties, knosās putnēni. Mūžīgais izsalkums liek, meklējot barību, vienam otru aizķert ar asajiem, līkajiem knābjiem, kuri jau tagad liecina, ka no viņiem izaugs vareni plēsoņas. Bet, nekā...! Knābjos tiek tikai pūkas no, blakus esošo, ērglēnu sāniem un kāda satrunējusi zara šķēpele. Pēkšņi ērgliene sarosās.Tā pamanījusi, aiz kokiem plūstošajā upē, uz plakana akmens,tuvu krastam, kaudzi ar tikko saķertām zivīm. Laši, palecoties gaisā, cenšas atgriezties straumē,kas tālāk tos aiznestu uz lieliem klinšu gabaliem noklāto ūdenskritumu. Novērtējusi situāciju un nemanīdama neko aizdomīgu, ērglēnu māte kā bulta nesas cauri kokiem un, nolaižoties zemāk, saķer nagos, tikko gaisā palekušos, lasi. Gribēdama uzšauties atpakaļ gaisā, lai dotos uz ligzdu, viņa saņem spēju triecienu un, apdullināta iegāžas straumē. Straume neļauj putnam izrauties no upes. Tā nes to projām. Spēcīgas ķepas izrauj ērglieni no upes, un vienīgais, ko viņa, sajuzdama skaudras sāpes, vēl pamana, ir milzīga lāča augums un saniknotais skatiens. Ķepainis, kurš tikko bija izlīdis no klinšu aizsega ar kārtējo, noķerto lasi. Krastā zem kokiem, gaidīdami māti atriežamies ar ēdamo, rotaļājās, viens otru dzenādami,divi mīlīgi lācēni. Ligzdā aizvien vairāk dzirdama kņada un, te spalgi, te atkal žēlīgi, vaidu atgādinoši, čiepstieni. Pēc mirkļa iestājas nemīlīgs klusums... Ar prāvu lasi nagos, no tālājiem klejojumiem atgriezies, virs ligzdas riņķo ērglis. Visu apkārtni pārskan sāpju un izmisuma pilns kliedziens... |
| (09.07.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |