 (www.feini.lv) |
| Alisja : škietamība |
| Sasodīts vai mīlestība vispār kādreiz mēdz pazust? Vai tos, kurus mēs šķietami mīlam ,ir tie, kurus mums ir jāmīl. Vai arīdzan varbūt tā nav nemaz mīlestība, bet tikai šķietamība? Kā lai atrod atbildi tam? Ir pagājuši gadi, vairāki gadi, bet prātu laiku pa laikam nomācas domas par kādu citu. Savā sievišķīgajā stulbumā smadzenes atreferē tekstiņu katru reizi no jaunu- kā būtu, ja toreiz viss būtu bijis citādāk, kā būtu, ja es viņam toreiz būtu ļāvusies? Savukārt, racionālisms liek nostāties atkal visam tajās sliedēs, kurās dzīve ir ievirzīta tagad. Kur šķietami viss ir tā, kā tam jābūt. Kur plāni tiek būvēti tāli un konkrēti, bet es vēl joprojām nespēju sevi redzēt ietērptu kāzu kleitā blakus šim cilvēkam., bļāviens, bet es ar viņu dzīvoju, atdodos viņam, zvēru mīlestību jau vairāk kā divus gadus... Bet te atceroties pagātni, šķirstot veco laiku bildes, es laiku pa laikam sevi pārbaudu un uzjundu smeldzīgas atmiņas, kuras nedod man mieru vēl joprojām. Ko tas nozīme? Vai tas nozīme, ka mīlu to cilvēku jeb tikai vienīgi pagātni, kas ar to saistās. Laiku nepagriezīsi atpakaļ –tas ir vairāk kā skaidrs, bet kādēļ es nespēju sevi iztēloties esošajās attiecībās kā sievu, māti? Kādēļ, mans prāts nespēj izstrādāt un izsapņot šo kāzu procesu? Kas ir tas jods, kas mani rausta un saka konkrētu tekstu, ka vienīgais cilvēks, kuram nedomājot ne par ko, spētu atdoties ir , šis cilvēks no pagātnes. Kādēļ mana iekšējā pārliecība man saka to, ka es būtu gatava riskēt ar visu, kas man pašlaik pieder, pagātnes vārdā- ne konkrētības, dusmu, spīta dēļ, kas valdīja toreiz. Kādēļ , šodien, būdama pieaugusi es vēlos fizisku tuvību ar šo cilvēku? Esmu miljoniem reižu sapņojusi par to, ka mēs satiekamies un kā viss notiek- tikai vienu vienīgu reizi-tikai tādēļ, lai spētu saprast, ka ir labi tā, kā ir. Lai gan toreiz man no tā visa nevajadzēja neko un es no tā vairījos... |
| (16.06.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |