 (www.feini.lv) |
| Mortijs : Pārāk aizdomājos. |
| Šeit jēga nav atkārtotajos vārdos, bet galvenajā domā. Kuru tiešām daudzi vienkārši nesaprot. Tāpēc lasiet, kam gribās ne tikai izlasīt, bet arī iejusties un saprast... Mēs dzīvojam nāves ieskautībā. Un lai izdzīvotu bieži vien nākas kaut ko nogalināt. Kaut vai kādu sajūtu. Un tad kaut kad uznāk apskaidrība, ka nāve tomēr ir pārāk daudz. Un, lai dzīvotu, ir vajadzīgs prieks. Tik daudziem pēdējā laikā ir izjukušas vai jūk ģimenes, ka tas vairs nav izturams. Tik daudzi citus nobeidz ar savām izdarībām un dažreiz tikai ar domāšanu, ka tiešām sāk likties, ka ļaunums ir visā. Bet skaistums iet ar to visu kopā. Un to ir jāmāk saskatīt. Bet uznāk, ka to neredz, un tad kļūst tik nejēdzīgi skumji, ka nav kur iet. Visur tas pats. Un tomēr kaut kas cits. Un katrs it kā kaut ko tajā visā var mainīt, bet vieglāk ir pazust un aizmirsties. Tā šķiet vienīgā izeja. Izeja no realitātes. Liekas, ka kaut kas saplīst. Bet netiek ievērots. Kaut kas neatgriezeniski aiziet un pat nepaliek atmiņā. Kaut kas tāds, bez kā nevar. Dažreiz pat neiespējami uzzināt, kas tas ir. Ir tik ļoti bail, ka dažreiz nav ne jausmas kapēc. Un domas pašas nesaprot. Tās nospiež it kā jau tepat virs zemes, bet tai pašā laikā zem visa visuma. Var sajust, ka kaut kur kaut kas slikts mīt.Un tas notiek visu laiku. Bet to var sajust tik ļoti spēcīgi tikai tad, kad aizdomājas. Kad aizdomājas par tiem, kam aizmirstība ir ikdienas bēgšanas plāns. Jo būtu tik viegli būt viņu ādā. Lai tur nokļūtu jāupurē tik maz. Milzīgs daudzums maznozīmīguma. Tas nesāp. Sāp tas nozīmīgais. Tie tūkstošiem salauztu likteņu. Katras dzīves nevajadzīgis pagrieziens. Kas jaukumu vnk negribot nožņaudz un izmet kastē kopā ar nedzimušo trauslajiem līķiem. Kā nevajadzīgu lietu. Starp slepkavu prāta atliekām. Un tik daudzi nesaprot. Viņiem ir viss un tomēr nav nekā. Vārds 'geto' patīk tikai tāpēc, ka labi izklausās. Kaut citu vienīgā vēlme ir tur nodzīvot pēc iespējas ilgāk un sapnis tur nekad vairs neatgriezties. Katram ir sava vieta. Savs rajons. Un sava atslēga. Kura vienmēr gadās, ka pazūd. Un visa dzīve paiet meklējot. Jēga ir visam. Un daudz kam nejēdzīga. Klusuma brīdim būtu jābūt nāvīgam. |
| (09.06.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |