 (www.feini.lv) |
| venija : Nekur tālu |
| Nekur tālu uz priekšu jau nevar aiziet... /A.S.Ekszeperī/ Nekur tālu jau uz priekšu nevar aiziet, bet arī uz vietas nevar palikt. Jāiet, jāmainās, jādzīvo, jābauda... tik daudz kas jāpaspēj un jāvar... tāpēc, nedusmo, ka es tevi tagad atstāšu... tā labāk būs mums abiem... es skriešu. Skriešu un apsolu, ka atpakaļ neskatīšos, bet tu nedrīksti skriet man pakaļ, tu pat nedrīksti skatīties, kā es aizskrienu... tu sāc iet, tikai sev zināmā ritmā un pa savām sliedēm... Mūsu dzīves pavediens ir kā sliedes, kuras satiekas kādā noteiktā stacijā, kādā noteiktā pulksteņa stundā. Un savādāk nevar būt, jo tad, tad notiek avārijas, iet bojā gan vilcieni, gan pasažieri, gan dispečeri... tad ir daudz cietušo... tāpēc jau es arī tagad gribu paātrināt gaitu, un doties uz priekšu... lai nav sadursmju... kaut kad tu piestāsi stacijā... bet ne manā vairs... būs citi - labāki vilcieni, un citas gludākas sliedes... es tikai vienu tev gribu palūgt - pat tad, kad tavas sliedes būs aizvedušas uz Ņujorkas metro, pat tad, kad viņas krustosies ar japāņu ātrumvilcienu vai austrāliešu magnētisko, tad, lūdzu, atceries par mani, pelēkzilo dīzeļvilcienu. Es jau neprasu daudz, bet arī sapratīšu, ja teiksi nē... jo tas kā aizgāju bija skarbi, bija nejauki un riebīgi... es ceru, ka tev garšoja pusdienas, un manis pasūtītā tēja it sevišķi, bet tev ir jāzina, ka tur es nevarēju palikt..., lai arī cik ļoti man patiktu mīkstie krēsli, galdiņi pie logiem.... piedod...varbūt, ka kādreiz mūsu sliedes atkal krustojas, jo taisni uz priekšu jau nekur tālu nevar aiziet... Nekur tālu uz priekšu jau nevar aiziet? Un te arī nevar palikt? Es nenosodu tavu rīcību, bet, ja tu būtu pagaidījusi, kamēr es izderu to tavu sasodīto tēju... es tagad dzeru tikai mežrozīšu tēju... nezinu, laikam lai sev atgādinātu par tevi, vai varbūt lai sāpinātu sevi... to es pats vēl neesmu sapratis, bet tā arī neesmu izkustējies no tās stacijas, no tā krēsla... es būtu skrējis pakaļ, bet pārāk vēlu ieraudzīju tavu bēgšanu, un pārāk vēlu... es nekad nebiju iedomājies, ka es nedarīju it neko, lai aizkavētu tavu aizbraukšanu... es vienkārši blenzu uz izzūdošo tēlu...varbūt, ja ... nezinu... Es vēl aizvien sēžu tur pat, un, ja gribi, tad atnāc mani apciemot. Es apsolu, tevi uzcienāt ar mežrozīšu tēju... es pat varētu solīt aizbraukt kopā ar tevi no šīs nolādētās stacijas, bet man kaut kā šķiet, ka tu negribēsi... tu jau pat neatbrauksi, vai ne? Tu ar savu ideālistisko pasaules uzskatu... kā es tevi neieredzu... un, kā dievinu... Nekur tālu uz priekšu jau nevar aiziet? Bet, ja nu mēs ejam kopā? Tā viņi sarakstījās ilgi. Pa elektrovadiem, pa sliežu rievām, ar pastu, ar telegrāfu, ar viļņiem, ar fluīdiem ar jūtām, ar dvēselēm... bet viņi nekad vairs nesatikās... jo tā gribēja viņa... un viņš palika tajā stacijā, cerot... viņš nekad neieraudzīja Ņujorkas metro, nekad nesastapa Japānas ātrvilcienu... viņš nezināja, un viņa neteica, ka toreiz tajā stacijā viņš viņai nozīmēja visu, ka viņa labprāt būtu izdzērusi tēju, un devusies kopā ar viņu uz priekšu, kaut kur tālu... bet tā kā nekur tālu uz priekšu jau nevar aiziet..., tad jāiet, jāmainās, jādzīvo, jābauda... tik daudz ,kas jāpaspēj un jāvar... |
| (26.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |