 (www.feini.lv) |
| Žanete : Es esmu |
| Es esmu tā sudraba ēna pilnmēness naktī. Es esmu tā aukstākā – rudens naktī salstoša Aiz rudens lapām paslēpjos, No saviem sapņiem nobīstos. Es esmu tā puķe vasaras dārzā, Es esmu kā zvaigzne – tik tāla un skaista. Savā priekā ar tevi dalīties vēlos. Uz tālām zemēm aizlaisties steidzos. Es esmu es – tik niecīgi liela savā varēšanā, Un tik neticami stūrgalvīga gribēšanā. Tad, lūdzu, necenties stāstīt pasakas, Ja pati vien redzu es asakas. Man pieder tā pelēkā asara tavā sejā. Un tas ienaids, ko nīsti, arī ir mans. Lūdzu, nāc un apzodz mani, Lai vairs nepiesavinos tevi. Es būšu tavs eņģelis ja lūgsi tu man, Es būšu tā kaisle un mīl kas sirdi dzen. Es esmu tas vienīgais kas nepieder tev. Es esmu viss, ko vēlies tu sev. Es esmu tas putns augstu debesīs – brīva. Nu ķer mani - ja vari. Es esmu vien es un vairāk nekas! Pienāc par tuvu un ,lūdzu, apmīļo mani. Es esmu tā mēnesgaisma ugunskura liesmā. Ugunskurā kaistošā, Savā ēnā salstoša, Pēc tava skūpsta alkstošā. |
| (26.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |