 (www.feini.lv) |
| anetīte. : Spēle |
| Agra rītausma, Saule knapi pie debesīm, Zāle jūtams rasas mitrums. Es ieraugu viņu. Saule patīkami silda, Silda viņa maigo seju. Palūkojos viņa dziļajās acīs, Tās izsaka tik daudz, Bet tajā pašā laikā tik maz. Rasa jau gandrīz nožuvusi. Bet viņš stāv, un sildās saulē. Saules stars tik silts un maigs, Tik maigs gozējas viņa sejā. Pēkšņi saules stars pazūd no viņa sejas. Viņš ar skumju pilnām acīm palūkojas, Pagriežas, un aiziet pa rasas pilno zāli. Viņa melnās kedas varētu būt slapjas. Neuzdrošinos pajautāt. Viņš pazūd meža biezoknī, Bet es kā paralizēta mēģinu saskatīt vēl viņa ēnu, Kas arī drīz pazūd. Es to palaidu, Neuzdrošinos pat noturēt. Kaut gan gribētos, Gribētos vēlreiz redzēt viņu. Viņa saules sildīto seju, Bet es to palaidu, Pat neuzdrošinoties noturēt. |
| (28.05.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |