 (www.feini.lv) |
| Koko : piedod |
| Nav spēka ieskatīties acīs un mati krīt uz sejas to ēnojot. Mēs tuvojamies viens otram nesteidzoties. Nolemtības sajūtas nepamet un kamols iestrēgst. Jau tūlīt tuvu, tuvu esam. Sadursme. Nometos pie taviem pirkstu galiem un guļu baidoties pakustēties. Grēcīgās asaras slacī tavas nogurušās kājas. Rokas klusi guļ ap tevi. Domu impulsi tiek apslāpēti, lai nepavērstu situāciju ļaunāku. Pilna mute ar zemi un klusi murminu „piedod, lūdzu piedod!” Tik neuzkrītoši kā lapu čaboņa tas izskan vējā. Līdzko sakusties, dūres savelkas pārspridzinot dažus asinsvadus. Un pēc mirkļa atlaižas atslābumā un bailēs, ka atkal tevi aizvainoju. Sirds jau izsitusi zemē bedri, bet tas ir mazsvarīgi. Neviļus attopos skūpstot tavas kājas un saraujos. Lūpas atsāk murmināšanu un tu vēl stāvi virs manis. Nedzirdu ko tu saki, ja vispār ko saki. Iedomājos, ka tu savā pasaulītē nolādi mani vai tikai man gribās, lai tu neko nesaki. It kā klusums. Un vispār vakariņu laiks jau tuvu un tev jādodas cept kartupeļus. Aizcērtu sūrstošās acis tā, ka sāp, lai vells parauj! Turu un neturu tevi, bet nezinu vai tu pārkāpsi, uzkāpsi vai pielieksies. Es nezinu un negribu zināt, bail! Aizveru acis un aizmiegu savā izmisuma drudzī. |
| (27.05.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |