 (www.feini.lv) |
| Koko : kad beigas ir beigas |
| Autobuss kā vienmēr kavē, par brīnumu darba dienai lielāko ceļa daļu pavadīju bez cilvēkiem. Galva pret stiklu atspiedusies kratās pa burvīgajiem latvju ceļiem radot pāris punus, kurus nejutu. Solis drīz jau dodas cauri kara laukam. Negribu izmantot liftu un dodos līdz pašam galam lēni tipinot. Durvis atveras un skatam paveras miroņu acis. Sāpīgs smaids tiek raidīts uz laika mocekli. Rokas rokās saņēmušās. Dzīvība un nāve viena otrā raugās. Savā prātā izspēlēju atmiņu kadrus un runāju pilnīgākās muļķības, lai aizpildītu telpu. Tad uz minūti, kas bija stunda parastajiem cilvēkiem, bet mūžība viņam sēdēju klusu un glaudīju retos matus un kaulus. Tik daudz gribējās teikt, kliegt un spļaut. Asaras kaut kur iesprūdušas klusēja un kamols kaklā savēlās. Galva pieglaudās mīļotā cilvēka krūtij un centās paslēpt sāpes, kas sagrieza sirdi. Visi zināja savu nolemtību, bet tika pumpēti un baroti. Neizpratne par šo sadismu un nehumānismu nogalināja. Nezinu cik bija laiks, bet tumsa jau sedza telpu. Kājas notirpušas, acis sastingušas, rokas aukstas un sirds pamirusi. Likās, ka mani var guldīt blakām, jo atšķirības nebūs! Pārmetumi par katru izdzerto glāzi vīna, nopīpēto cigareti, negulēto nakti vai slikto vārdu uzbruka enerģiski saprāta vadīti. Atdotu daļu sevis, lai atkal redzētu tevi sev blakām un runājam. Atdotu daudz, lai nebūtu jācieš tev! Jo kad ciet tu ciešu es! Drebuļi intensīvi sāka raustīt miesas prasot pēc morfija. Pēkšņs uzrāviens un aiz durvīm sabruku asaru lietū. Šeit aizmirsās manieres atvadīties, un to vairs neviens jau sen nepamanīja. Sirds klapēja kā negudra un gaiss aptrūkās, kājas smagas, bet izeju acis meklē izmisīgi. Bālu stāju izlien tēls beidzot laukā un iet, iet neatskatoties, tikai uz priekšu. Kilometrs pēc kilometra, domu nav, tukšs, vēss skatiens gar zemi vazājās. Mašīnas traucās garām atgādinot cilvēka nespēju noteikt savu dzīves laiku. Pieslienos metāla sētai un veros augšup uz zvana torņiem un meklēju Dieva zīmes. Muļķīgi ,bet fakts. Pārmetu krustu, noskūpstu rožukroni un aizpīpēju cigareti skaitot tēvreizi. Ak, es ķeceris un neģēlis bļauj iekša, bet man nav spēka atbildēt, man nav spēka čukst sāpes. Apzināti izslēdzās telefons un gājiens turpinās. Pazīstamās ielas liekās tik svešas un aukstas. Ap pusnakti atveru mājas durvis un nokrītu saķerot galvu. Es vairs nelūdzu, nekliedzu, nedomāju tikai straumes kož seju un acis. Pēc nenoteikta laika apzinos, ka mani neviens nav pat meklējis un sajūtas vēl nožēlojamākas. Ne tikai viņš tur ir viens, bet es arī un gribās nomirt kopā ar viņu šo mēness. Pēdējie vārdi. Pēdējie vārdi ko teiktu, tiek aprīti likteņa atvarā. Laiks nežēloja un neļāva man tos izteikt. Tikai viegla atmiņa par Tevi pēdējo reizi virs zemes. Domās izspēlēju lomu spēles. Jūtas teic, ka mēs tad būtu apskāvušies vairāk. Skūpsti bijuši ilgāki un dziļāki. Neļautu darba zvanam tevi atraut no mūsu laika. Pastaiga nekad nebeigtos un ziedi ziedētu mūžīgi. Saule sildīti no visām pusēm un rietumu vējš dziedātu. Izmītās takas nebeigtos un vēstītu mīlestības dvašu. Es vairāk smaidītu nevis satrauktos, bet.... Bet tad jau man iekšas kliedza, ka kaut, kas nav labi! Tik neaprakstāmas un neizskaidrojamas sajūtas vajāja prieku būt ar Tevi. Un kāpēc neviens nespēja jau tad pateikt kāds ir grafiks??? Kliedzu asarās raugoties uz klusajām lūpām. Rokas trīc un dreb, baidos pieskarties mīlētajam augumam. Ja tik Tu zinātu, ja Tu redzi mani tad zini, ka ir tik daudz ko es būtu vairāk darījusi! Izrādījusi! Nožēlojamā un nepateicīgā cilvēka būtība apjēgt vērtības tikai tās zaudējot. Viss tik saprotams, bet neizpildāms tad! Mīlēju un cienīju kā mācēju un par to neatvainošos nevienam! Tikai šobrīd gribētos, kaut mani glāsti un vārdi būtu vairāk sildījuši! Kaut būtu izteikusies vairāk! Un tagad Tevis nav! Un nav vairs tavas es, jo tā aizgāja kopā ar tevi šorīt! Lēni aizpeld mans tēls cauri gaiteņiem ar uzredzēšanos soļiem |
| (26.05.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |