 (www.feini.lv) |
| Koko : Kad efejas stīgas pārtrūka |
| Vējš paskrēja garām viņas vaigam, vēstīdams par izmaiņām. Efeja nezināja kā šo zīmi, lai uztver un turpināja gaitas. Pēc kāda laiciņa izrādījās, ka viņas mīļotais ir atradis citu. Viņas sirds stīgas trīcēja no šīs ziņas vairāk nekā kājas ļima kad viņu šodien gandrīz vai notrieca trolejbuss. Lietus jau bija smidzinājis labu laiciņu pieņemoties spēkā tieši tad kad viņa zaudēja tiesas prāvu. Pilnas rokas ar papīriem un mapēm, izmisīgi cenšoties to visu noturēt ar lietussargu otrā rokā, likās kā ļaunprātīgs cirks. Brāzmas kā neprātīgas dvēseles šaubas šaudījās cauri pilsētai. Kārtējo reizi likās, ka debesis ir atvērušās un pārdzīvo kopā ar viņu, atspoguļojot pašreizējās sajūtas. Vairākas stundas Efeja klīda pa elli darīšanu vadīta. Pat nebija domas visu pamest un bēgt, iekšējais izmisums un tukšums paralizēja vēlmes. Ne vien vienu reizi apšļakstīta no galvas līdz kājām, dabūdama vēl kādu lietussarga dunku no pensionāriem mugurā. Drudzis bija mitējies un pirmā darba diena pēc slimošanas nelikās tik spoža kā cerēts. Pat mājupceļš bija neizsakāms drūms pārdzīvojums, kad transports bija pārpildīts ar neapmierinātajiem. Mugura lūza uz pusēm, bet skatiens uz mazo spindzeli, kas laiski bija izgūlusies retajā sēžam vietā nebija pārmetumu, bet vienaldzības pilns. Par brīnumu braucamais apturēja pat īstajā pieturā. Uzreiz veikalā iekšā pēc mierinājuma ,bez noteiktām vēlmēm, kas beigās aprobežojās ar diviem eklēriem un mokas kokteili. Pēc kādas pusstundas kājas bija sausas un siltās vilnas zeķēs. Tika uzlikta mīļākā Enigmas plate, aizvērtas acis un telpu sildīja sveču liesmas. Lietus nomazgātās Efejas stīgas nedaudz atkopās atjaunojoties koptēlā, bet neviens no pumpuriem neatvērās. Acis neatvērās ilgu laiciņu, viņai nebija spēka skatīties patiesībai acīs. Mazās, skaistās lapiņas bija iedzeltējušas un lai spēka vairāk būtu viņa noslaucīja acīmredzamo ar moku. Garšīgais eklērs šodien atgādināja viņu tā saldumā un mazumā cik viņš viņai ir bijis, jau pusē viņa to nolika malā, bet pēc brītiņa ar delnu to izsmērējot pa šķīvi. Klusums turpinājās, Efeja trīcēja skatīdamās uz nosmērēto plaukstu. Tik salds un sabojāts bija viņš, viņa to zināja, bet vienmēr samierinājās. Telefons netika izņemts no somas, lai nekristu pašā lielākajā kārdinājumā un pazemojumā. Stīgas sakļāvās izveidojot kamolu, kuru neviens šobrīd pat nevarēja izkustināt no vietas vai pat ielūkoties tanī. Nepārspējams nāves un sāpju miers šalkoja cauri. Pumpuri izzuda, krāsa mainījās un modinātājs kā vienmēr zvanīs no rīta plkst.7.00 |
| (22.05.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |