 (www.feini.lv) |
| Ozzija : Palīdz tikai sveši? |
| Patiess gadījums, ko pati nesen piedzīvoju un kas neizkrīt no prāta... Man bija sācies brīvlaiks. Beidzot varēja ilgāk pagulēt un darīt visu kas ienāk prātā. Ziemassvētku noskaņu ienesa piparkūku smarža un svecītes. Atceļā no veikala es paciemojos pie vecmāmiņas, viņa bija sasitusi kāju tādēļ pati nevarēja aiziet uz veikalu. Man ir ļoti mīļa vecmāmiņa. Kā jau visas viņa katru reizi piebaro mani ar visādiem gardumiem, un aizbildinājumi par to ka negribas ēst netiek ņemti vērā. Tā mēs sēdējām runājām par gaidāmajiem svētkiem un apskatījām Ziemassvētku kartiņas. Te pēkšņs zvans pie durvīm... es atveru durvis, tur stāv kāda veca sieviņa ap gadiem 70. Viņas sejā manāmas bažas. Viņa lūdz palīdzību. Blakus dzīvoklī nepieciešama palīdzība kādai večiņai. Viņa esot nokritusi un nespēj piecelties. Uz grīdas viņa nogulējusi visu nakti. Visi vīrieši uz to brīdi ir kaut kur citur, tādēļ jātiek galā pašu spēkiem. Dzīvoklītis ir pieticīgs, bez jebkādas Ziemassvētku noskaņas. Vecajai sieviņai ir pāri 90 gadiem, bet viņa izskatās labestīga un mīļa, gluži kā mana vecmāmiņa. Kad vecā sieviņa ir apgūlusies gulta, kur, liekas pavada visus pēdējos mūža brīžus, mēs atgriežamies savā dzīvoklī, bet ejot prom man prātā aizķeras tantuka teiktais. Viņa neesot nekāda radiniece vecenītei, pilnīgi svešs cilvēks kas iežēlojies par nabaga dzīvību. Pēc nelaimes viņa zvanījusi visiem viņas radiem, dēlam, meitai, mazbērniem, bet nevienam nav bijis laika atbraukt. Ik pa brīdim es atceros šīs divas sieviņas, kas cīnās par laimi šajā pasaulē. Vai tiešām mūsdienās cilvēkam nav vairs nekādu jūtu? Kā var pamest nelaimē paša māti, vai vecmāmiņu. Tas līdzinās senajiem laikiem, kad vecos cilvēkus veda ragavās uz mežu. Šis cilvēks ir pamests viens pats šajā pasaulē, un laikam jau labi vien ir ka vecums darījis savu un ka domāšana un atmiņa vairs nav tik laba, bet sirds jau atceras, atceras bērnus, kas mazi būdami samīļoja viņu un sauca par mammu. Šim cilvēkam ir palikušas tikai atmiņas.... atmiņas kas Ziemassvētkus varbūt padarīs kaut nedaudz gaišākus. Tagad es saprotu, cik svarīgi vecajiem cilvēkiem ir lai viņus atceras.... ir viegli noglaudīt galviņu bērnam, bet tūkstoškārt grūtāk ir noglaudīt galvu sirmgalvim. Neaizmirsīsim mūsu mīļos, jo visbriesmīgāk ir tapt aizmirstam. |
| (26.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |