 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Aina no netālas nākotnes |
| Debesskrāpju un trokšņainu ielu Pildīta, maitāta pasaule kļūst, Agrāk kur redzēja ziedlauku lielu, Tagad tik puķ'podā gerberas pūst. Agrāk bij' ābeles baltas kā sniegs, Kādreiz tās smaržojot reibināt prata, Tagad tām uzguļas smogs maigi liegs Un rada tās melnas un tumšas pēc skata. Cilvēks vairs nezina, kas īsti "daba", Nogulties zālē jau sen viņi neprot, Ikdienas steiga tiem ir gaužām laba, Daba tik vien kā parks skaisti iekopts. Aizmirsts ir miers, kas pārņem sirdi, Kad izbaudi pļavas un mežus tik plašus, Kad dzeguzes kūkošanu vēl dzirdi Un pasteidzies meklēt kabatā grašus. Ir pasaule zudusi, nav vairs tās saiknes, Kas vieno cilvēci, zemi un gaisu, Pasaulē valda tehnikas laikmets, Šķirot no dabas ar paplatu plaisu. |
| (18.05.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |