varbūt mēs tikai raidītāji
un nekas vairāk
zemes strāvu debesīs raidām
no pēdām līdz matu sprogām
un domām
mēs - debesu okeānā
zemes haizivs spuras
ar mums tā kā dadzis
debesu svārkos turas
reiz zeme mūs atlaidīs
kā putni
spārnus savicināsim
un zilajā bezgalībā
aizlidosim
tur vietas nevienam
nepietrūks
neko vairs nevajadzēs
vissvarīgākais
būs vieglāks kā vējš |