 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Ne jau velti sargeņģeļi krīt |
| Sargeņģelim aizmetās kāja Aiz galda malas. Pārāk sausi. Tāpēc arī pakrita. Citādāk nebūtu. Ieskatījos acīs viņam (tas bija viņš). Acis, gluži kā manas. Tās paslēptās Vai nozaudētās. Drusciņ izslāpušas Pēc mīļām neprātībām, Pēc siltām pēdām Un kamīna uguns. Tās drusciņ nobijušās No pasaules. Un lūpas viņam savilkās Sāpīgā smīnā. Pretī manai sejai Tagad lūkojās mana seja. Tā pati. Ne jau eņģeļa kāja, Ne nu neveiklā galda mala vainīga. Sargeņģelim vajadzēja krist, jo es taču kritu. Savādāk viņš pie manis Nevarētu nokļūt. Un seja! Vienkārši spoguļa lauskas Sadūrušās. Pirksti krampjaini Ieķērās tuksneša smiltis, Lai mestu saujām tās Liktenim sejā. Plaukstas rētainas... Tās sadziedēs lietus. Ne jau velti Sargeņģeļi krīt... |
| (21.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |