| Tas bija vakar vakarā, Bet varbūt būs tik rīt,
 Jo katram tā var gadīties,
 Ka nevar sagaidīt.
 
 To peli, kura izvadā
 Mums miegu savos ratos.
 Un tā –jau pulkstens divpadsmit,
 Bet es vēl griestos skatos.
 
 Un izgaidos gan šā, gan tā,
 No miega nav ne vēsts,
 Kad klusu atskan-draudziņ, sveiks!
 Ir sācies peļu streiks!
 
 Un neatliek man nekas cits,
 Kā aitas skaitīt sākt,
 Pie divi simti desmitās
 tik viena parādās.
 
 Kad pelei gribu pajautāt,
 kas tā gan ir par lietu,
 tā nosviež miega maišeli
 un prasa pieclatnieku.
 
 No tā būs visiem mācīties,
 Ka nav nekas vairs lēts
 Un ari miega pelītēm
 Ir pacietības mērs.
 |