 (www.feini.lv) |
| Inta Koļča : Pārdomas |
| daba cenšas, pūlas pelēkās noskalot krāsas. valsi peļķēs dejo lietus lāses. pumpuri šķiļas, lūdzas lai paskatos- - uz ko? uz to pavasara deju nerātno. es atveru logu, ļauju nemieram aizlidot, atdodos dabai, lai tā var manī iesakņot. ieskrien vējš matos, sapinas čukstos savos, kā palaidnis zēns sāk tur spēlēties, gribas izkliegt lai spēli savu tas nepārtrauc, lai palīdz paklāju noaust līdz debesīm ziedošo. baidos tikai, ka varu nepaspēt, varu kaut ko nokavēt. it kā viss vietās savās, it kā viss līdzsvarā, gan raudu, gan smaidu, gan sargāju dabu sevī iesakņoto, un jūtu ko domā tur augšā kaija ieraugot krastu savu smilšaino. nekas taču nezudīs, nekas nebeigsies, arī nākošgad nāks pavasaris manī atvērsies, pasmaidīs pretī, nonesīs zvaigzni no debesīm kāroto. |
| (01.04.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |