| divi vientuļi stāvi kādas milzīgas pilsētas saujā,
 un izgaismots ceļš
 nakts aizsegā sniedzas,
 no kalna uz leju, lai iet,
 tad augšup pret debesīm smejas.
 viņš tur viņas roku,
 domās brīvību dodams.
 vai nakts kļūtu par debesīm,
 nebijis ceļmalas gaismu?
 viņš tur viņas roku,
 lai sildītu sirdi.
 |