 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Radīšana |
| Es gribu radīt! Un jutu, kā Dievs gribēja radīt pasauli.... Bet es - dzeju... Kaut ko neprātīgu, romantisku un dziļu... Es ņēmu dzejoļus un lasīju – līdz neprātam un riebumam. Man tā patika. Izurbties cauri burtiem un mīlēt... Bet es neredzēju nekā sava, Nekā tuva... Tukšums, Vējš un Tumsa. Gaismu jau man redzēt tuneļa galā... Sajust vējainu mieru, sajust... vēju, kas atnes ziemas un sāpju smaržu... Mīlestību... Un kā akmeni iemet rūtī zaļā... Bet logs bija vaļā, Un mīlestība krita tālāk, Iekrita man tieši rokās... Vēl tālāk – sirdī, Un sadevos rokās pati ar sevi... Aizkara krokās var sevi ieraudzīt... Es radīju!!! Neprātu, bezprātu, vājprātu... Bet tomēr! Dievs arī radīja pasauli... tomēr... |
| (19.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |