 (www.feini.lv) |
| Titanija : Zaudējot dārgāko |
| Un meža karstā elpa atkal iesitas man sejā. Kā lipīgi zirnekļu tīkli tā sasaista manu prātu. Es gribu griezties apkārt un bēgt prom, bet... tā neesmu es. Es nekad nebēgu. Degunā iesitas egļu un priežu smarža un... dūmi. Deg mana bagātība! Deg manu sauso domu pavedieni! Uguns izplatās straujāk un straujāk, paliek tikai pelni, ko aizpūš vējš. Es cenšos satvert savas pārogļojušās domas, bet tās izslīd man no pirkstiem un aizlido. Tur sadeg mani sapņi! Nevaru es tos vairs glābt! Tie pazūd bezdibenī man aiz muguras, lai nekad vairs neatgrieztos. Meža žēlabu kliedzieni mani padara kurlu... nejutīgu. Es nevaru palīdzēt. Nav man vairs spēka. Es vairs nespēju uguni aizturēt. Nespēju aizturēt to, kas gruzdējis manās krūtīs tik ilgi. Viss ūdens, ar ko cenšos nodzēst kvēlās liesmas, uguns mēlēm liek uzliesmot vēl vairāk. Visi sapņi, ko cenšos glābt, pārvēršas bultās, kas traucas uz manu sirdi. Es zinu, līdzko tās sasniegs mērķi, es beigšu pastāvēt, bet... vai var izzust tas, kas nekad nav bijis? Vai var nomirt tas, kurš nekad nav pa īstam dzīvojis? Bet mežs deg... deg un smejas man tieši sejā. Lai sāpes manī vairotu vēl vairāk, tas atstāj tikai vienu –cerību. Lai kā es vēlētos to zaudēt, es nevaru. Kāpēc tieši to vēlos zaudēt, bet nevaru? Kāpēc vienmēr saņemam to, ko nevēlamies, bet zaudējam to, kas dārgs? Un cerība paliek... Varbūt kāds stādiņš ir izdzīvojis...varbūt. |
| (25.02.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |