 (www.feini.lv) |
| Titanija : Ceļš par mani smejas. |
| Ceļš par mani smejas. Tas atņirdz savu betona muti un smejas pilnā kaklā. Baltā, raustītā līnija bailēs trīc tā dobjo smieklu pavadībā. Jūtu, kā tas trīc zem manām kājām. Dusmas par bezspēcību grauž mani kā termīts... no iekšpuses. Es nespēju pakustēties. Nezinu, kas tur mani uz vietas. Vai tā ir apziņa, ka nekas vairs nemainīsies, ka nekas vairs nekļūs labāks, bet varbūt tās ir zaudējuma sāpes, ne par to, kas noticis, bet par to, kas varētu notikt. Un tad tas nāk. Pagrieziens... Un ceļš sāk smieties skaļāk. Par manām bailēm? Pārdrošību? Es nezinu... Tas arvien vairāk sāk kratīties smieklos un apžilbina mani ar diviem spožiem gaismas kūļiem, kas ietriecas man smadzenēs. Bēdz! Bēdz! Bet ir jau par vēlu... Un guļot uz asfalta, es beidzot jūtos laimīga. Nekad vēl debesis nav bijušas tik spoži zilas kā šodien, nekad vēl tās mani nebija vilinājušas tik ļoti kā šodien. Nekad vēl zāles smarža nebija mani tā reibinājusi, un mākoņi pavisam viegli iegūla debess plaukstā kā milzu perlamutra gliemežnīcā... tā lēnām mani uzsūca asfalts –nesteidzīgi, miegaini, zinot, ka tam pieder viss laiks, ka drīz atkal māks garlaicība. Kāpēc neizbaudīt jauno rotaļu? Rotaļu ar dzīvību, mūžīgo rotaļu. Un es tajā zaudēju, beidzot ieraudzīju ceļa īsto seju... |
| (25.02.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |