 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Prērijas Sargs |
| Soļo savā nodabā pa prēriju Sargs, Pār plecu pārmests mūžsens tomahauks, Un viņam mūžam svarīgs, mūžam dārgs Ir bijis plašais seno senču lauks. Iet Prērijas Sargs pa savu zemi, Un katra smilts tam sveicienu vēl čukst, Un, sajūtot zem kājām savu zemi, Tik svētlaimīgā mierā sirds tam pukst. Tā soļo Sargs pa dzimto prēriju, Ar uzticamu koijotu, pašķību, Šī zeme viņu mīl un viņš kā prēmiju Tiem dāvājis ir dzīves brīvību. Kad tuvojas tiem Prērijas Sargs, Sāk gaudot vilks un koijoti kauc, Jo viņš tiem bijis vienīgais draugs, Kam šovakar vēl gaviles tie sauc. Kad uzpūš strauji dzītie Rietumvēji, Dzird Prērijsargs kā runā viņa tēvi, Un pateicas: "Paldies,ka palīdzēji, Dēls, tiem un nepadevies gaužām gļēvi!" Bet pienāk prērijā reiz tāda diena, Kad Sargam dzīves posms sarūk īss, Un paliek kādā brīdī zeme viena, Kad Sargs par vēju tiek reiz pārtaisīts. Un paliek prērija bez sava sarga, Un atkal vilks ar koijotu sāk kaukt, Bet šoreiz viņu dziesma sēru valgā, Jo aizgājis to sargātājs un draugs. |
| (23.02.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |