 (www.feini.lv) |
| liene puncule : Atkal nesaprasta |
| Acu zīlītēs atspīd sveces liesma, Tā ir mana dvēseles šūpuļa dziesma. Bail kaut uz mirkli aizvērt acis ciet, Lai laiks tik ātri projām neiet. Gribas pakavēties atmiņās šajās, Jo ne tik bieži gadās būt telpās tajās, Kur mani saprot un nepamet ...kā garāmgājējs ar roku atmet. Pa vienai pilītei sveķi pil tik karsti – Šobrīd man tas liekas ļoti neparasti. Kurš tiem uzlicis sodu tik bargu? Kurš viens otram piekļāvies nejūt ko maigu? Nesaprotu, kā var šajā dzīvē rast prieku, Ja vienmēr tevi uzskata par ko lieku. Gribas, lai dzīve ilgojas pēc mums, Tāpat kā diena pēc saules kad skumst. Reizēm, kad nerodu sevī spēku – Meklēju izeju, lai nebūtu grēku. Aizdedzu sveci, apsēžos viena tukšā telpā, Skatos, kā tās dzīvība saplok manā aukstā elpā. Jūtos pārāka par plašo pasauli, Lai gan man ir tikai miesa un kauli. Varbūt uzvilkt sēru drānas, Rādīt baisas un tumšas ēnas? Šajā brīdī palieku nesaprasta, viena Kā dziestošas sveces ēna...melna siena. |
| (04.02.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |