 (www.feini.lv) |
| liene puncule : un tad, kad.. |
| Un kad atkal nav nekā laba, Tu vairs nejūties kā pasaules naba. Ir palikušas tikai nieka atmiņas – Mazas, laika gaitā uzkrātas guntiņas! Paskaties! Tās jau nerod spēku un dziest, Bet nelaimes sajūta un tukšums tik briest. Varbūt pamest mēteli sniegā un skriet? - nē, tad kāds gribēs mani noriet... ko nu vairs, lai tiem liekuļiem tiek, jo neatkarīgi no viņiem puķes zied. Padomā, kāds spēks asnam jāpieliek, Beigu beigās mūžību neviens nesatiek. Kāda ironija – nekas nav mūžīgi dzīvs, Tikai uz nieka pārdesmit gadiem brīvs... Uzrušini zemi, iekop savu alu, Beidzot atrodi kādu sev mīļu malu, Lai dzīves norietā gūtu stulbu galu, Nespēdams atrast kādu vientuļu salu. Pietiek, esi brīvs un vienaldzīgs valis, Varbūt tad tevi nespēs skart neviens nazis. Vai varbūt tomēr nē, mums jāpaliek, Lai ar savām piezīmēm kāds aiztiek. Aizlikt labu vārdu par kādu, Nē, tevi vēl sāks uzskatīt par savādu. Vai zini, es to apzinos, Jo nez no kā baidos, Kaut arī braucu ātros ratos, Bet, ja nu panāk un apdzen, Tas manu pasaulīti zemē iedzen, Tad jūtos kā ar pliķi sejā sista, Pamesta viena un nīsta. |
| (04.02.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |