 (www.feini.lv) |
| Baiba Drēgere : ēna |
| Pēc pusnakts atdzimst pilsētas vēnas. Zilas atspīd tuneļu ejas. Raustās neona gaisma. Vairs nesan un nešvīkst murdošā drūzma. Esmu viens. Un lieks. Betona smilšu kastē piekakātas smiltis – tikai bagāto bērniem. Salauztas šūpoles. Uzraksts „хyи”. Mana ēna kaut kur starp kokiem. Meklē. To otro. Kura nav. Soliņš. Ēna bez manis apsēžas un gaida. Grauž nagus. Nervozē. Paskatās pulkstenī, pieceļas un aiziet. Bez manis. Viņa mani vairs nemīl. Es sekoju. Skrienu, lai to panāktu. Pāri ielai, ietriecos luksoforā, un baznīcas pulkstenis nosit vienu (lai viņam vieglas smiltis!), uzgrūžos bomzim, skrienu, elsoju…vaidot ķeru pie labā sāna…Re, tur viņa ir! Pietupusies glauda sabrauktu kaķēnu. Viņam ir tikai 3 kājas. “Bet es? Man vairs nav kāju! Man nav nekā, ja tu neesi ar mani! Nāc atpakaļ, mana ēna!” – es gribu kliegt, bet nespēju. Viņa nekad nav uz mani kliegusi. Pat pretī runājusi nav. Ja es māju ar galvu, viņa arī. Kad es raudāju, viņa šņaukājās līdz. Mēs dalījām priekus un bēdas saulē un lietū! Jā, pat lietū, kad es viņu neredzēju, jutu, ka viņa ir blakus – domās pie manis. Viņa paceļ kaķīti rokās un iet uz mājām. Nē, neaizej! Es krītu tai pie kājām un lūdzos – prasi no manis, ko gribi, tikai neaizej! “Murr…” Viņas skatiens liek kust manām šūnām, un es sadegu pelnos uz bruģa. Pīšļi un putekļi. Šķiet – es nepiecelšos. Bet viņa ceļ kāju, un mana ceļas līdz. Esmu plakans un mēms. Slīdu pa raupjām sienām, kuras man noberž elkoņus un krītu smirdošās peļķēs. Manas nopūtas lāsēm pil uz bruģa. Esmu viņai zem papēža. Nodziest neona gaisma. Gaidu… Izsmēķis iekrīt man sirdī, un viņa to izberž ar kurpes purngalu. |
| (28.01.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |