 (www.feini.lv) |
| Li Meinarde : Silent Angel |
| Viss ir daļa no manīm, no manam emocijām... Trīsas pārņem visu augumu un acu skatieni sastopas, lai baudītu mieru. Tomēr Viņas acis neiztur un novēršas...Roka sniedzas, lai sabužinātu tā jau nekārtīgos matus. Tomēr Viņas roka nesasniedz mērķi un novirzās sāņus...Lepnums Viņai grauž iekšas, un sāpēs sažņaudzas sirds, lai mēģinātu izkliegt visu to, ko tur sevī jau no paša sākuma. Bet kliedziens paliek kaut kur gaisā un skaņa lēnām nomirst un pārvēršas pagātnes putekļos. Atkal noslēdzoties sevī Viņa grib glabāt savu noslēpumu un paslēpties pati no pasaules... Kādēļ ir tik grūti izlauzties brīvībā no zelta būrīša, kurš ar katru mirkli nāvējoši žņaudza Viņas prātu un garu? Viņas prāts klejo pa pasauli un atceras tos mirkļus, kuros būtu varējusi kaut ko mainīt vai vismaz vērst par labu... Tik daudz minutes, tik daudz sekundes un tik daudz kas ir miris. Stiprs rokas tvēriens atgriež Viņu no domām. Kādēļ tieši tagad? Vai tad viss jau nav miris un zaudēts? .. Maigajās lūpās atgriežas sārtums un vieglas trīsas, asinis sāk ritēt nemierīgāk. Viņa nevekli atkāpjas sāņus, tomēr šī kustība tiek apturēta, lai vēl jo ciešāk pietuvotos Viņas augumam. Nu jau tikai mirkļa attālumā sastopas abu skatieni un lūpas šķir klusums... Lai sagrūst pasaule, lai mirst saule, jo nu Viņa grib izbaudīt kā tas ir būt mīlētai, pat ja tas ir viens mirklis, pat ja viena nakts.--Es mācīšos dzīvot vienai dienai, lai katras sajūtas būtu kā pēdējās uz šīs zemes.-- |
| (12.01.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |