Reiz dzīvoja meitene
Viņa dzēra motoreļļu
Un skrēja ar pieri sienā
Aiz savas sasistās pieres
Un motoreļļas gremošanas traucējumiem
Viņa neredzēja to, ka bija skaista
Viņai patika sūkt dūmus sevī
Melnie dūmi krāsoja viņas rozā būtību melnu
Un viss ko viņa vēlējās bija būt melnai
Viņa raudāja no savām melnajām acīm
Rozā asaras
Un dāvāja tās visam un visiem
Viņa ātri bēga no sevis
Un mira ļoti lēni
Bet sienā aizvien vēl neveidojās caurums
Reiz dzīvoja meitene
Kas nespēja sevi pieņemt
Kas nespēja sevi izmainīt
Kurai nebija spēka saņemties
Toties bija, lai skrietu ar pieri sienā
Ironija, melnais humors |