 (www.feini.lv) |
| Nia Nia : Sajukusī izvēle |
| Kritušo lapu mazās nāvītes klusiņām vēl karājas zaros un ironiski ņirdz. Par to, ka viss vienmēr kaut kad beidzas. Aukstums ieķēries sākumā manās zābaku šņorēs, glūnēdams rāpo augšā pa kāju un lien azotē sildīties. Tas iesaldējas un iesildās manī...Paralizētās domas sitas kā putni pret stikla rūtīm un savāds saldums jūtams, kad tie mirst... Es lēnām ar pirkstu galiem pieskaroties mirkļiem un izdzēšu tos un nezinu, ko atstāt vietā...kaut gan gribas izkliegties par neaizpildītajiem laukumiem, kuri izplešas arvien lielāki, ieraujot sevī to, ko negribu atdot...bet šajās spēlēs reizēm tā ir- visu vai neko...un gribot izvēlēties visu...es izvēlos neko, jo atkal...tā jābūt... Lietus ieskalo visu dvēseles nelabumu arī ķermenī, kas notrīs neapzinoties, ka varbūt vēl spēj cīnīties pretī. Bet noturēt mazajās plaukstās atmiņas...visas reizēm ir par smagu.... Un tad nelīdz pat izmisums un vārdi, kad jānoskatās, ka viss, kam vēlētos ticēt un piepildīt sašķīst sīkās drumslās un lauskās. Bet cilvēks muļķīgi vienmēr pie kaut kā mēģina turēties, pat pie bezjēdzīgā... Un es atkal un atkal mēģinu lasīt kopā lauskas redzot, kā tās lēnām pārklājas ar asins lāsēm no sagrieztajiem pirkstiem... un katru nākamo gabaliņu izlaižot no rokām tas salūzt vēl vairāk...tāpat kā zūd un reizē nekur tomēr nepazūd tas, kam gribas ticēt, bet nepietiek spēka un iemeslu... Es gribu atkāpties...jo nespēju sev palīdzēt...un nav jēgas vēlēties vēl... |
| (16.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |