 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Noslēgums pasakai par Džonu Susurbeķi |
| Pagājis vesels mēnesis un beidzot varu šo stāstu pabeigt. Pasakas sākumu skatīties iepriekšējās publikācijās! Jau sen bija laiks šo pasaku turpināt.. Tā nu Džons atvadījās no govīm un devās tālāk. Šis ceļojums jau bija mazliet ievilcies un kaķis sāka ilgoties pēc mājām. Brīvība ir laba lieta, bet kaķim, kā jau kaķim, tomēr šad tad prasās, lai kāds viņu noglauda. Jā, viņam krita uz nerviem, kad viņa saimniece viņu apmātīgi glaudīja dienu no dienas, bet tagad viņš pat juta trūkumu pēc meitenes neciešamās uzbāzības. Tā nu viņš nolēma apmest apli ap nākamo pļavu un tad lēnām doties atpakaļ uz mājām.Bet, ak, Susurbeķis neapzinājās, cik bīstamā zonā ir iemaldījies! Viņš gāja svilpodams, nemaz nepamanīdams, ka viņu novēroja vesels ducis ļaunu acu pāru. Tā bija Pinkupinka banda. Runcis Pinkupinks bija vecs, izpūris kaķis ar vienu aci un pusnoplēstām ausīm, kā arī nebaidzamām retām. Tas viss liecināja, ka Pinkupinks ir piedalījies ne vienā vien kautiņā un nav baidījies plēsties pat ar niknākajiem, kaut gan niknāka un agresīvāka par viņu pašu nekur nebija. Bet Džons nemaz nenojauta, kas ir Pinkupinks. Un tas ir pat saprotami. Kā gan viņš, runčājoties pa saimnieces klēpi, varēja zināt, ka kaut kur tālumā dzīvo tāds plēsoņa!? Tā nu Džons gāja, izbaudīdams jauko dienu, kad pēkšņi viņam priekšā izlēca lielais Pinkupinks! „Rrr.. ko tu, plukata, esi te pazaudējis?” ņirdza Pinkupinks. „Vai mazais kaķēns ir apmaldījies?” „Hmm... nezinu, kas tu esi un ko esi iedomājies no sevis, izpūrušais lempi, bet labāk paej nost no mana ceļa! Neesmu te nācis runāties ar tādiem vepriem, kā tu!” saglābājis mieru, ciniski atbildēja Džons. „Ak tad drosmīgo tēlo! Tūlīt iemācīsim tev, ko nozīmē ielaisties strīdos ar Pinkupinku!” sadusmots norūca Pinkupinks. „Zēni, ķerieties klāt!” Izdzirdējuši pavēli, kaķi steigšus metās virsū. Džons protams bija spēcīgs, bet arī saprātīgs. Divpadsmit kaķi pret vienu Džonu – tas jau bija par daudz. Džons bija pietiekami ātrs, lai izbēgtu no plēsoņu nagiem, bet viņš nevēlējās aizbēgt kā gļēvulis. Viņš nolēma šiem runčiem parādīt, ka viņi nav visvareni un ka šī pļava nepieder viņiem vien! Džons, izmantodams savu veiklību sāka izvairīties no kaķu plēsīgājiem nagiem un aizskrēja gabalīnu nostāk. Lai izmācītu šos runčus, kā jāuzvedas, Džons nolēma, ka viņam labi noderēs draugu palīdzība. Džons izvilka, no kabatas zalkša ādu, noskaitīja vārdus „nu ķibele man gadījusies tāda, šauc šurpu zalkti, ak, tu vecā āda!” Nepagāja ne sekundes simtdaļa, kad Džona priekšā jau parādījās zalktis. „Kur? Kas? Kam jāuzbrūk?” jau sagatavojies cīņai, nepacietīgi prasīja zalktis. „Pagaidi! Jāpasauc vēl pārējie!” atbildēja Džons. „Pārējie? Kādi pārējie? Viens pats ar visu varu tikt galā!” lielīgi noteica zalktis. „Jā, jā, esmu jau redzējis tavu varēšanu!” nosmējās Džons, atcerēdamies zalkša izbīļa pilnas acis, kad stārķis toreiz gribēja viņam uzbrukt. Tālāk Džons paņēma no kabatas sauju ar smiltīm, kuras viņam bija iedevis kurmis un izkaisīja tās pa vējam, sakot vārdus „smiltis, dzenieties pret vēju, atvediet kurmi, ar ko kopā reiz dēju”. Pēc brīža kurmis bija klāt. „Emsu klāt! Kā varu palkīdzēt?” kurmis jautāja. „Uzgaidi, man vēl jāpasauc viens savs draugs, pēc tam izstāstīšu!” Džons teica un iepūta buļļa dotajā ragā. Atskanēja dunoņa un bullis jau bija klāt. „Sveiks, bulli! Ceru, ka neatrāvu tevi nost no tavām daiļavām” smaidot teica Džons. „Nē, nē, viss kārtībā. Kā varu palīdzēt? Un kas tie tādi?”, jautāja bullis, ieraugot zalkti un kurmi. „Vai no tiem tev jātiek vaļā?” „Nē, viņi arī mums palīdzēs. Lieta tāda, ka šajā pļavā ir uzradies viens iedomīgo bars, kuriem noderētu maza pabiedēšana. Plāns ir tāds...” un Džons sāka stāstīt savu ideju, kā pārmacīt nikno runču baru. Pa to laiku Pinkupinks klaigāja uz runčiem par to, ka viņi ļāvuši Džonam aizbēgt: „Tukšpauri, flegmas tādi! Pa visiem kopā pat vienu spalvainu sīkaļu nevarat noķert!” „Mēs labosimies..”sabijušies teica runči. „Ejiet, atrodiet to runci un tikmēr nenāciet atpakaļ, kamēr neesat viņu noķēruši!” Tā nu runči devās meklēt Susurbeķi. Viņi meklēja un meklēja, kad pēkšņi viens no viņiem iesaucās, „tas taču ir viņš”, norādīdāms uz kaķi, kas stāvēja pret netālu un skatījās uz viņiem. Tas tiešām bija Džons. „Nu, spalvu kušķi, mēģiniet noķert mani, ja varat!” nosmējās Džons un sāka skriet. „Noķersim viņu beidzot! Otrreiz viņš vairs neaizbēgs!” iesaucās kaķi un metās pakaļ Džonam. Bet, kur skrēja runči, tur nemanāmi parādījās kurmjrakumi, pret kuriem runči paklupa un krita viens pēc otra. Kurmis bija pasaucis savus draugus un tie tagad šķērsoja runčiem ceļu, lai viņi pakluptu. Zilumaini, noguruši runči tomēr tika tālāk. Viņi turpināja skriet, bet tad pēkšņi apstājās. „Nav labi,” nodīca viens no runčiem. Viņus bija ielankuši bars zalkšu, kas tagad metās viņiem virsū un koda, kur vien varēja.Tie bija zalkša sasauktie radi, kuri priecājās par iespēju padzēnāt baru ar iedomīgiem runčiem. Pēc brīža runčiem tomēr izdevās izkļūt no zalkšu sāpīgājiem kodieniem un viņi turpināja dzīties pakaļ Džonam, kurš tikmēr gandrīz ai mira no smiekliem: „Nu, neesat jau noguruši?”. Tāda ņirgāšanās runčus vēl vairāk sadusmoja un viņi sāka skriet vēl ātrāk, lai noķertu kaitinošo Susurbeķi.Viņus apstādināja bars ar govīm un bulli priekšgalā: „Kaut kur sataisījušies esat? Nāksies mazliet uzkavēties!” Un govis devās tiešā uzbrukumā runčiem, badīja tos, trenkāja un izsmēja. „Labi, jūs te padzenājiet viņus,” noteica Džons, „man tikmēr ātri kaut kas jānokārto!” Džons noteica un aizsteidzās pie Pinkupinka. Ar šo iedomīgo runci viņš vēlējās nokārtot rēķinus personīgi. „Sveiks, izpūrušais lempi! Atkal tiekamies!” „Ko tu te atkal dari?” norūca Pinkupinks, „vēlies atkal izbaudīt manas bandas uzbrukumu?” „Hmm.. tava banda šobrīd ir nedaudz aizņemta,” nosmējās Džons, „pats nemāki tikt galā ar mani?” Pinkupinku šie vārdi nopietni sadusmoja un viņš ar visu savu niknumu metās virsū Džonam. Bet Džons bija jau tam sagatavojies. Viņš pieprata gan Kung-Fu, gan smagsvara, gan karate paņēmienus, par ko Pinkupinkam nebija nemaz ne jausmas. Pēc brīža Pinkupinks jau gulēja pie zemes, manāmi apdullis un bez spēka. „Ceru, ka tev tā būs mācība. Un nedomā vēl kādu aiztikt, ja es par to padzirdēšu, nākamreiz ies trakāk!” noteica Džons un devās atpakaļ pie draugiem, atstādāms kunkstošo kaķi guļam. „Nu draugi, kā tikāt galā ar viņiem?” jautāja Džons. „Vai, sen tik jautri nebija bijis,” nosmējās bullis, „viņi aizskrēja pārbijušies pat neatskatīdamies. Domāju, ka viņi turpmāk vairs neatļausies kādam nodarīt pāri. To vajadzētu nosvinēt. Aicinu visus pie sevis uz Piena vakaru!” „Laba doma,” visi reizē noteica un devās ciemos pie buļļa un govīm, jautri pavadīja visu nakti, bet no rīta visi devās pavadīt Džonu atpakaļ uz mājām. Kad Džons bija jau pavisam netālu no mājām, viņš noteica: „Paldies draugi par palīdzību! Tālāk labāk nepavadiet, savādāk, ja manējie ieraudzīs, ka eju kopā ar bulli, kurmi un zalkti, vēl ne to padomās. Gan jau vēl sazināsimies. Ja jums kādreiz vajadzīga mana palīdzība, varat droši rēķināties ar mani!” „Atā, Džon! Lai tev veicas! Noteikti tiksimies vēl kādreiz!” noteica draugi un atvadījās. Džons tālāk devās viens pats, viņš skrēja cik vien ātri spēja, lai ātrāk sasniegtu mājas. Tur jau pagalmā stāvēja Lāsīte un gaidīja viņu. „Džon! Džon! Tu esi atpakaļ! Es tā uztraucos!” meitene iesaucās un samīļoja Džonu, skatīdamās uz viņu ar asaru pilnām acīm, „Nekad vairs neej prom!” Un Džons iekārtojās viņas klēpī, sāka klusi murrāt un iemiga, pie sevis priecādāmies: „Nekur nav tik labi kā mājās.. Vismaz pagaidām!” |
| (15.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |