 (www.feini.lv) |
| Gita Vimbsone : -Vējā- |
| Vējā..pazūd viss No jūrmalas pazūd smiltis- tās tiek iesviestas jūrā, skalotas un slīcinātas! Vējā ziediem pazūd ziedputekšņi tie tiek nēsēti vējā, līdz tie tiek nomesti kādā neauglīgā augsnē. Vējā pazūd tavi pieskārieni,skūpsti, tie pazūd kaut kur okeānā... Es jūtos kā zvejnieks savā būdā, kur svilpo vējš un acis piepūš ar smiltīm. Man ir auksti un vientuļi, kā vecam jūras vilkam kuram laivā entie caurumi un tīklos jūraszāles... Tāda saj'ta, ka sirdī ir sūce, liekas, ka tā pa burbuli aizies, kaut kur kuņģi pazudīs! Man tā tevis pietrūkst, Man tā tevi vajag.. Bet vējā pazūd viss.. pazūd un neatgriežas; tā pat kā tu.. Tu jau atrodies otrā krastā, bet es viena,tukša,pelēka Bez taviem glāstiem man salst, bez taviem skūpstiem man ir slikti Bez tavas mīlas dzīvot nevaru... Vējš visu aiznesa, aizpūta Man vairs nav nekā -tikai mana būda, kurā ir tik drūmi Vējā...pazūd viss Smiltis, ziedputekšņiUnTu... |
| (14.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |