 (www.feini.lv) |
| Kristofs Girgensons : Tava nožēla (īsstāsts) |
| Vakars. Pavasara ieskaņās. Pirmie pumpuri kokiem jau plaukuši. Es ierodos negaidīti pie Tevis. Sejā redzu izbailes, kaunu, mulsumu. Piekļauju Tevi sev cieši klāt. Glāstu Tavus zīdainos matus. Pamanu slēptas asaras uz Taviem vaigiem. Ar skūpstiem cenšos tās žāvēt. Nejautāju Tev neko. Pēc brīža Tu nosēdies uz grīdas atspiedusies pret skapi. Un asaru plūdi pastiprinās. Tu sāc lūgt piedošanu. Esmu neizpratnē-par ko? Nekas nav noticis, manuprāt. Tikai Tu pēdējā pusmēneša laikā esi man maz rakstījusi, zvanījusi, teikusi mīļvārdiņus. Neesam tikušies šajā laikā. Jo Tu nevēlējies. Tu pēkšņi, ar saviem trauslajiem pirkstiem, satver manas rokas. Pastiprinās asaras, elsas....Pa vidam izskan piedošanas lūgumi. Kvēli. Manu domu neziņu Tu izbeidz ar teikto, ka esi izbojājusi dzīvi trim cilvēkiem: Man, savam bijušajam draugam un viņa mīļotajai sievietei...Tu mani mīli! Kvēli, karsti un pašatdevīgi. Tā Tu stāsti... Bet nespēj arī aizmirst savu bijušo draugu. Un Tava izvēle, starp mums, ir gandrīz neiespējama. Pēc maniem mierinājuma skūpstiem, glāstiem, vārdiem.... Pagājis laiks. Ilgs. Un Tu izdarīji sau galējo iespēju un izvēli. Man, Tava izšķiršanās, smeldzīga un skaistas atmiņas par kopējo mūsu laiku. Un neaizmirstami pārdzīvojumi uz mūžu. |
| (06.12.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |