 (www.feini.lv) |
| liu : Dvēsele UN spogulis |
| Eseja Parasts gājiens pa ielu var kļūt par neaizmirstamu piedzīvojumu. Tik daudz nepazīstamu seju, tik daudz dažādu izjūtu un pārdzīvojumu šajās sejās, kas iespaido visu apkārtējo auru, sajūta kā karnevālā, kurā mēs slēpjamies katrs aiz savas maskas (dažreiz pat vairākām!), vai teātra izrādē, mēģinot uzminēt, ko kurš patiesībā domā. Vislielāko pārdzīvojumu man izraisa pastaiga lietus laikā, neierastā situācijā, un vislabāk tieši cilvēku pārpildītās vietās – veikalos, sabiedriskajā transportā. Tie ir brīži, kad emocijas laužas uz āru un iedarbojas vissliktākās cilvēka īpašības, bet ne jau vienmēr ir jācenšas līdzināties citiem un atdarināt laikapstākļus, man lietus patīk. „Smaids kā saulītei!” Kas tieši nosaka mūsu sejas izskatu? Smaids? Varbūt tieši lūpas, piemēram, tiek apgalvots, ka šauras lūpas norāda uz iedomību, bet pilnīgas, ka cilvēks ir jautrs un labestīgs. Arī grumbas pierē parāda, ka cilvēks ir ļoti daudz uztraucies, vai ne? Nedomāju, ka mūsu fizionomija ietekmē iekšējo būtību, kaut gan tā tiek parādīta arī ar mūsu ārējo veidolu – apģērbu, frizūru un kosmētiku, kas ir sevis pārveidošana un netieši norāda uz mazvērtības kompleksu, tieksmi izcelties, vai vienkārši būt individualitātei, revolucionāram. Kopējo iespaidu ietekmē arī mūsu gaita un runas veids, kas tiek izkopts gadu laikā. Bet cik liela patiesība apslēpta teicienā „Acis – dvēseles spogulis”? Kāpēc ilgi lūkoties tieši acīs skaitās nepieklājīgi? Tāpēc, ka tā ir ielaušanās privātajā sektorā. Un tomēr – smaidu var uztaisīt mākslīgu, bet izmainīt skatienu būtu pagrūti, tas mūs nodotu. Acis parāda raksturu, mūsu iekšējo Es – tās var būt smaidošas, tramīgas, bailīgas, nepārliecinātas, izdzisušas, pat miglainas, meklējošas, drošas, vieglprātīgas, domīgas, viltīgas, zinātkāras utt. Ir mīļas sejas, ļaunas un atbaidošas, nomierinošas, tajās veroties, gribas smaidīt pretī, un tu zini, ka pasaule ir skaista, cilvēki ir skaisti. Ir arī pasauli nīstoši skatieni, kuros jaušama iznīcināšanas tieksme („Ja skatiens spētu nogalināt...”). Protams, tas ir pārspīlēti, lai gan – tieši naids un vienaldzība ir visgrūtāk noslēpjama, savukārt labestību un mīlestību mēdz uzvarēt kautrība. Pasaule raiba kā varavīksne – ar tik daudz nokrāsām! Bet mēs visi esam vairāk vai mazāk līdzīgi, visi mazliet caurspīdīgi. Ir grūti nepārtraukti bēguļot, slēpties, agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kas izmainīs ierasto sejas izteiksmi, iesīkstējušu un vecu kā pasaule. Tie var būt negaidīti notikumi vai brīži, kas izsit no līdzsvara. Zvaigznīte paspīdēja un nodzisa! Nekas nav mūžīgs. Visbiežāk Īstā seja atklājas mājās, kad nav, kas novēro un varētu nosodīt. Ko tik mēs neesam sastrādājuši vienatnē vai tuvu draugu kompānijā, ko tik neesam teikuši un domājuši, un ja vēl kāds pieķer! Visdabiskākie tomēr ir bērni. Viņiem vēl nav konkrētas lomas, viņiem vēl ir jāizaug līdz Aktiera statusam, nav jāizliekas, nav jātēlo, jo dzīve un cilvēki rādās rožainā gaismā. Cik labi būtu atgriesties bērnībā, tik viegli un patīkami lidināties starp pūku mākoņiem un saviem iedomu tēliem, eņģeļiem un fejām, rūķīšiem... Un neviens tev nejautātu: „Kāpēc tu smaidi? Kāpēc tu runā tādas muļķības? Kas ar tevi!” Parasts gājiens pa ielu var kļūt par neaizmirstamu piedzīvojumu. Tu nemanāmi centies ieslīdēt starp pārējiem un saplūst ar apkārtni, kaut jūti – esi te savādāks, tu esi spiegs, novērotājs. Kāds pamana tavu skatienu un novēršas. Ko tas nozīmē? Šī seja man neatbild. Kāds uzsmaida, tu pasmaidi pretī, kāds dīdās, un ir tik labi redzams, ka tūlīt, tūlīt notiks sprādziens, dusmu izvirdums (jūtu līdzi tam, kurš šim vampīram uzkāps uz kājas...). Mēs esam tik dažādi un tomēr līdzīgi. Mūsu sejas ir iespaidojis laiks un tas, ar ko tas ir ticis piepildīts. Reizēm mēs ieskatāmies spogulī un novēršamies. Par ko gan esam pārvērtušies! Nav vienkārši aprakstīt seju un mūsu slēpto pasauli, kas mēdz melot, jo pasaule tak nestāv tikai uz diviem vaļiem, tāpat ir grūti to uzzīmēt – ir jāprot nolasīt domas, ieslīdēt „zem ādas”. Kāpēc Modiljani tikai vienai acij gleznoja zīlīti? Tāpēc, ka „ar vienu aci skatās uz āru, ar otru – uz iekšu” (Amadeo Modiljani). Dvēseles spogulis. |
| (20.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |