 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Otrais turpinājums pasakai par Džonu Susurbeķi |
| Pasakas sākumu meklējiet iepriekšējās publikācijās! Nu re! Ir rīts jau klāt! Un stāstu vajag turpināt! Tā Džons no zalkša atvadījās, no rīta rasas noskurinājās un devās tālāk, jo viņa ceļojuma mērķis nebūt ne nebija tikai un vienīgi bailīga zalkša glābšana. Šis runcis tiecās uz kaut ko neredzētu, nebijušu un grandiozu. Viņš nevēlējās būt prasts mājas kaķis, kuram ir traka saimniece ar tieksmi uz glaudīšanu no rīta līdz vakaram! Susurbeķis vēlējās, lai viņu atcerētos kā visgodājamāko runci šaipus zemeslodes, nē, pat uz visas zemeslodes! Savā iekšējā pārliecībā Džons ticēja, ka pat tie bezspalvaine Ēģiptes senie kaķi nav bijuši tik daudz vērti, kā viņš. Teiksiet, iedomīgs? Nebūt ne. Tā nebija iedomība, bet gan salda patiesība!Pļava, pa kuru Džons staigāja, bija plaša un ar garu zāli. Bet tas viņu priecēja, jo zāle apslēpa viņu no cilvēku acīm, jo, kā jau tas ir visiem zināms, kaķiem cilvēki pievērš pat pārāk lielu uzmanību. Ja viņu tagad kāds ieraudzītu, droši vien nodomātu, ka viņš ir apmaldījies un aiznestu mājās! Bet, kur gan tas dzirdēts, ka kaķis mācētu apmaldīties!? Tie kaķi, kurus savāc uz dzīvnieku patversmēm ir tikai piedzīvojumu meklētāji, kuru nodomus izbojā pārlabsirdīgie cilvēki. Džons nevēlējas, lai ar viņu notiek tāpat.Viņš klusi devās tālāk, murrādams pie sevis sen dzirdētu melodiju, kas tagad nez kāpēc iešāvās prātā „I feel goood.. And I know that I would..”. Šo dziesmu pirms kāda laika nepārtraukti klausījās Lāsīte, un tolaik Džonim tā dikti krita uz nerviem, bet tagad viņam šī dziesma pat patika un bija atbilstoša viņa tā brīža noskaņojumam. Tā nu tālāk Džons devās pacilāti dejojot un dziedājot pie sevis šo dziesmu, te pēkšņi viņš sajuta, ka lido, gluži kā dziesmā „I believe I can fly”, taču viņš uzreiz aptvēra, ka nejau nu spārni viņam būtu pieauguši. Dziedot dziesmu, viņš nepamanīja, ka priekšā stāv kurmja rakums, paklupa un nolidoja pāris centimetrus tālāk.„Pie joda, ko tu ārdies?” bļaustījās kurmis, kam no rītiem nebija tas labākais garastāvoklis. „Piedod, vecais, aizrāvos ar vienu jauku gabalu” taisnojās Džons, pats par sevi brīnoties, jo parasti viņš necentās atvainoties vai taisnoties, laikam uz viņu iedarbojās kurmja dusmīgie sejas vaibsti. „Aizrāvies, aizrāvies.. Es tevi tūlīt aizraušu! Un vēl par vecu nosauci!” kurmis kļuva manāmi niknāks. „Peace, gribi, uzdziedam kopā?! Tiešām laba dziesma!” „Nu labi!” Un abi sāka dziedāt un dejot: „I feeel good” Kurmis pat aizmirsa, ka ir manāmi vecs un dejoja gluži kā jaunības dienās! Pēc dziesmas nodziedāšanas abi apsēdās un kurmis sajūsmināti noteica: „Tu esi zelts, ne kaķis! Manī vecā vīrā atkal pamodināji dzīvību! Par to esi pelnījis kaut ko pretī!” „Nu nevajag, es jau tā tavu rakumu izmaitāju!” „Vajag. Tas rakums tik un tā bija jāpārrok. Nekā daudz man nav, bet uz manu palīdzību vienmēr vari cerēt! Ņem šo sauju ar mana rakuma smiltīm. Ja vajadzīga kurmja palīdzība, tad palaid smiltis pret vēju un saki: „Smiltis, dzenieties pret vēju, atvediet kurmi, ar ko kopā reiz dēju”! Un es uzreiz būšu klāt, lai tev izlīdzētu!” Abi atvadījās, un runcis devās tālāk, jo laiks gāja, bet viņš vēl gribēja paspēt izkļūt no pļavas šīs dienas laikā. Bet to, kas tālāk tika dziedāts un veikts, stāstīšu vēlāk, kad viens cits darbs būs beigts. Gaidiet tālāk, kas notiks ar Susuru, jo vēlāk vēl stāstīšu jums es šo pasaku! |
| (10.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |