Par mīlestību pirmo sajūsmā es biju,
Kā bērns par sniegu tik tikko uzsnigušo
Tik baltu un pukaini mīkstu,
Tā mīlestību naivu, bet īstu..
Bet laiks jau rāda:
Kas ir īsts un kas vēl nē
Galvā citādas domas raisās,
Vai varējām mīlēt mēs savādāk!?
Tāpat tas beidzās-
Ar asarām gaužām un sirdīm lauztām,
Kas vēlāk, kā jeb kas
Sadzīt māk un pamazām aizmirsties sāk.. |