 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Turpinājums pasakai par runci Džonu Susurbeķi! |
| Pasakas sākums publicēts laiciņu iepriekš. Nu varu savu stāstu turpināt, jo elpa ievilkta jau dziļi. Bet ziniet, stāsts nemaz nav slikts. Kaut Dzērājs domā, ka kaķi tikai čurā, Džons bija savādāks, viņš tikai kaujas un murrā. Vispār jau suņi čurā vairāk un tieši tas bieži sadusmoja Susurbeķi, jo viņa pagalmā bieži iemaldījās smirdīgi kranči, kuri izmaitāja bieži vien visu viņa rītu. Vienrīt Džons izgāja laukā, lai kārtējo pelīti rītu, jau iekodās tajā, bet tad smaka nepanesama tam visu apetīti izbojāja. Kā izrādījas, tas bij Mildas Pipars – mazs bļaustīgs krancis, kas bij šķidro sadzēries un nu pat skrienot tas bij kā atvērts krāns, bet Džonim nebija uz kompromisiem prāts. Džons, kā jau smalkiem pienākas to darīt, iemācīja Piparam kārtīgi čurāt, iemācija, kas ir WC un ka ūdens der ne tikai dzeršanai. Pēc tam Pipara saimniece jutās diezgan pārsteigta, jo tādas manieres sagaidīt no suņa viņa nebija gatava. Bet ko nu vairs par to, stāsts nebija par to. Pirms elpas ievilkšanas paliku pie frāzes, kā Džonis, vadoties pēc mēness fāzes, nolēma doties garā pastaigā, ko vairāk varētu saukt par ceļojumu vai jauna runča klejojumu. No rīta viņš agri piecēlās, aizlīda pie gulošās saimnieces, kuru starp citu sauca Lāsīte, nomurrāja tai pie auss savus atvadu vārdus un klusi, nevienam nemanot, izlēca pa atvērto logu un devās savā garajā ceļojumā. Pļavu šajā rītā agrumā klāja auksta un nepatīkama rasa, taču Džons tikai noskurinājās un devās tālāk. Sākumā viņš devās cauri pieneņu pļavai, pa ceļam satiekot kādu pusaizmigušu zalkti, kurš bija diezgan pārsteigts par kaķa parādīšanos: „Ššš.. ko tad tu te dari, runča kungs!?” nošņāca laipnā tonī zalktis ar dzeltenajām ausīm. „Dodos pastaigā, vai neesi redzējis nekad nevienu pastaigājamies!?” atjautāja Džons. „Esmu jau esmu, bet nekad te, tik tālu no cilvēku mājām.. Vai tev saimnieka nemaz nav?” „Ir, bet vai tāpēc man vienmēr jābūt pie viņiem?” „It kā jau nē, kaut gan, ko gan es zinu! Neesmu jau nekāds mājdzīvnieks” Te pēkšņi viņi izdzirdēja klaboņu. „Glāb!”, iebrēcās zalktis, „Šo klaboņu es pazīstu! Svētelis! Phe.. nesaprotu, ko cilvēki viņā saskata svētu! Slepkava! Dēļ viņa dzīvoju bailēs visu vasaru! Kaut tas nelaimes putns ātrāk pazustu! Paslēp mani!” zalktis izmisīgi lūdzās. „Labi, slēpies zem manis! Cauri manai košajai spalvai tevi nepamanīs pat ērgļa vērīgā acs!” Tā tas arī notika. Stārķis apmeta pāris līkumus virs viņu galvām un aizlidoja tālāk, savu knābi draudīgi klabinot.„Milzum liels paldies” nespēdams atrast īstos vārdus, centās pateikties zalktis. „Nav jau nekas īpašs!” „Tā vis nesaki! Mēs zalkši esam taisnīgi radījumi un palīdzību protam novērtēt! Par to, ka man palīdzēji, esmu gatavs jebkurā brīdī atdarīt tev ar to pašu! Ņem šo manu pērno ādu. Ja vajadzīga mana palīdzība, pacel manu ādu pret debesim un saki: „Nu ķibele man gadījusies tāda, šauc šurpu zalkti, ak, tu vecā āda!” ” Džons pateicās zalktim par dāsno dāvanu, atvadījās un devās tālāk. Kas bija tālāk? To uzzināsiet drīz. Nu ir jau vēls, gan uzzināsiet rīt! |
| (10.11.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |