 (www.feini.lv) |
| Arturs M_ : Nākamā pietura |
| -Nākamā pietura...... Šī ir zīme, ka ir iesākusies jauna diena viņas dzīvē.. Viņa vēl nezina, vai šī jaunā diena būs ar prieku vai naidu pārpildīta.. Viņa to uzzinās tikai dienas beigās, kad savās galvas šūnas, pašai nemanot, pārcilās dienas laikā izjusto un piedzīvoto.. Meitene ieņem brīvāko vietiņu šajā rīta pildītajā autobusā, kur sastopas dažādi cilvēku tēli, domas un runas.. Arī viņas domas ik rītu ceļo ātrāk par braucošo autobusu.. Aiz autobusa loga meitene ieraudzīja, ka ārā ir sācis līt.. Pile pil pa pilei.. Tās, veidodamas slapjo paklāju zemes garozai, pārvēršas lielā jūrā.. Meitene aizsapņojas.. Domas apskauj viņas maigo pieres ādu kā gruzuļojošas debess zvaigznes.. Viņas sejā neizpaužas nekāds emociju kūlis.. Viņa ir savā ik rīta autobusā, brauc ar to, bet tajā pašā laikā viņa ir savā sapņu pasaulē, kura viņai nozīmē daudz.. Citreiz liekas ,ka viņa tajā pavada vairāk laika, nekā realitātē.. -Ak,Dievs.. Pār lūpām izčukstētie vārdi, kurus dzirdēja tikai blakus stāvošie cilvēki, meitenei bija kā vispasaules kliedziens.. Un viņas sejā iezagās nopietnība un savdabīga rakstura izteiksme.. Meitene kļuva mazliet bāla.. Apkārt stāvošajiem likās ,ka viņa tūlīt sāks raudāt.. -Ak Dievs.. Atkal izskanēja tie vārdi no meitenes tumši sarkanajām lūpām .. Blakus stāvošā tantiņa ar trijiem pilniem rīta maisiem paskatījās uz meiteni un, redzēdama viņas bālo sejas krāsu ,ievaicājās: -Meitene, ar tevi viss kārtībā? Viņa neatbildēja.. Viņai šis jautājums likās kā ledus cirtiens mugurā.. Viņa nevēlējās atbildēt uz šo jautājumu, kuru pietam viņai uzdeva kāda nepazīstama tantiņa.. Viņai kļuva auksti.. Kaut gan mugurā viņai bija balts un garš džemperis, kurš viņas augumu apsedza līdz pat ceļiem .. Kājās viņai bija tumši brūni un gari zābaki..Bet viņai tik un tā kļuva auksti.. It kā kāds neģēlis viņu nesen būtu aplējis ar ledusaukstu ūdens strūklu.. Meitene atkal ieslīga savā krāsainajā sapņu pasaulē.. Viņa tur jutās drošībā.. Tā viņai bija kā maza vieta ,kur var justies labi un būt pasargātai no apkārtējās realitātes uznestajiem kritieniem.. Viņas sirsniņa šeit jutās laimīga, kā no rokas dzelžiem izbēgusi.. Patiesi , tajā pasaulē valdīja harmonija starp cilvēku un jūtām, starp pasauli un dzīvi.. Viņa bija tur gandrīz 24 stundas dienā.. Bet, kad nebija, tad vismaz domāja, cik viņas pašā pasaulē viņa jūtas apgarota.. -Meitene, vai tev viss ir labi? Jautāja kāda balss vēlreiz.. Viņai tā likās tik auksta, neapmierināta kā odzes dzēliens nakts tumsā, vizmojot baltbaltām zvaigznēm debess jumā.. Bet meitene pēkšņi bija zaudējusi balsi.. Viņa nevarēja neko pateikt.. Kā dzijas kamols viņai kaut kas maisīja kaklā.. Balss saites bija nejūtīgas.. Vārdi nenāca, kaut gan meitene mēģināja neskaitāmas reizes..Pati sevi viņa iekšā dzirdēja, tikai citi nedzirdēja, jo joprojām acu skatieni uz viņas pusi nemazinājās.. Viņas seja kļuva vēl bālāka nekā līdz šim.. Lūpas zaudēja savu sārtumu.. Meitene sevī iekšā kliedza.. Kliedza kā neprātīga un sajukusi būtne, kura ir tik tikko iekritusi lamatās.. Un viss tādēļ, ka iepriekš pa autobusa logu viņa redzēja kā pāris sekundēs no nevainīgas dvēseles paliek pāri tikai drupas un pelni.. Tik vien, kur lietum nomazgāt savas netīrās kājas.. Viņa saprata to, cik dzīvība ir trausla kā papardes sīkākais zieds.. Lietus sāka gāzt spaiņiem.. Meitenes acis , bet galvenokārt sirds, piebiedrojās lietus piļu dziesmai un viņas acīs parādījās asaras.. -Nākamā pietura galapunkts.. |
| (30.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |