 (www.feini.lv) |
| sharlote : Tam nepieciešami tikai 2 posmi |
| tam nepieciešami tikai 2 posmi.iemīlēties.saprast, ka esi iemīlējies. Pēkšņi iezvanījās telefons. Nezināms numurs. Viņa pacēla, kaut vēlāk vēlējās kaut nekad nebūtu pacēlusi. *** ‘’Jā?’’ ‘’Čau! Kā iet? Ko dari?’’ ‘’Emm... labi, bet kas man zvana?’’ ‘’ Jānis.’’ ‘’Kāds Jānis?’’ es nesaprazdama pārjautāju atkal. Tagad klausulē atskanēja tikai pīkstieni. Šis zvans viņai likās it kā vienaldzīgs, bet dziļi, dziļi prātā viņa par to piedomāja. Nevienam neko neteikdama, viņa turpināja čalot ar draudzenēm, taču klusībā domāja, kas bija šis Jānis, un ko viņš vēlējās. Jau tad sirdī bija tāds nepatīkams satraukums, vai varbūt patīkams? Nākošajā dienā telefons klusēja visu dienu. Beidzot satiku Vitu. Tik sen nebijām tikušās. Pirmais no viņas nāca jautājums par... ‘’Nu, sarunāji kaut ko ar Jānīti?’’ Es sāku smaidīt un nodomāju, kā man uzreiz neienāca prātā Vita. ‘’Nē, nesarunāju! Tiklīdz pajautāju kas viņš tāds ir, viņš nolika klausuli. Cik noprotu šim zvanam bija kāds sakars ar tevi?’’ ‘’Nu, jā! Vienkārši zināju, ka tu esi brīva, un es gribētu, lai viņam būtu kāda otrā pusīte, jo viņš neliek mieru man! Pirms sagājos kopā ar Janci viņš mēģināja mani dabūt sev par meiteni, bet, kad uzzināju, kas viņš ir es viņu mēģināju atšūt!'' ‘’Āā!’’ nodomāju un tā mēs par to beidzām runāt. Kaut arī sirdī bija diezgan jocīgs satraukums. Pat īsti nezināju, kas viņš tāds ir, zināju tik to, ka mācamies paralēlklasēs. Diezvai, kas varētu liels sanākt. Bet tā kā tiešām esmu brīva un viņš arī- kāpēc gan nepamēģināt? Man nekad nav bijis tāds draugs. Nu jā, man ir tikai 13, tagad jau tikai īstais laiks varētu sākties. Diez kā izturēties un kā justies, kā viņu saukt, ja būsim kopā- zaķītis, mincītis? Nav jau ko te sapņot. Es par tādām lietām neko nezinu. Es pat nezinu ko nozīmē mīlestība. Nākošajā dienā sarakstījāmies ar īsziņām. Domājām, ka varētu kādreiz satikties, pat izdomājām kur- pie Vitas. Pagāja 2 dienas un pienāca piektdiena. Satiku Vitu skolā. Stāvējām runājāmies, kad pie mums pienāca viņas klasesbiedri un mani paralēlklasesbiedri, tur bija arī Jānītis. Bija neliels mulsuma brīdis, bet nekas īpašs. Viņi ātri vien aizgāja. Vēl kādu laiku parunāju ar Vitu, pastāstīju par to, ka mums ar Jānīti varētu pie viņas kādreiz būt randiņš. Viņa, protams, piekrita un teica, ka sarunās visu. Tad mēs aizgājām katra uz savu klasi. Pēc stundām pienāca īsziņa no Jānīša. Tajā bija rakstīts: ‘’ Čau! Es mājās padomāju un izlēmu, ka tu neesi tik skaista kā biju domājis. Piedod. Es negribu kaunu! ‘’ Nu tagad man nedaudz iedzēla sirsniņā tikai tas, ka viņš teica, ka neesmu skaista. Jā, man pašai bija zema pašapziņa, bet biju iedomājusies ( nu jā, tur jau bija arī tā problēma-biju sadomājusies), ka kādam beidzot patīku! Tik smagi kļūdījos. *** Tad viņa, neko ļaunu nedomādama, saprata, ka jāaizmirst tāds Jānis un jāturpina tālāk dzīvot kā dzīvoja. Nekas traks nebija, viņa jau pamatīgi nemaz nepaspēja ieķerties viņā.Taču tagad viņa bija tikusi pāri tikai pirmajam posmam. *** Kādu dienu biju pie Vitas. Tāpat. Kad aizgājām, izdomājām uzspēlēt pudeles griešanu ar ‘’patiesību’’ un ‘’risku’’. Dīvainā kārtā sanāca tā, ka tad, kad Jānītis grieza pudeli, tā apstājās tieši pie manis. Izvēlējos ‘’patiesību’’. Jānis jautāja: ‘’Vai tu varētu mani kādreiz iemīlēt?’’ Sākumā nezināju ko atbildēt, tad padomāju: ‘’Nu, vispār, es nemaz nezinu, kas ‘’mīlestība’’ tāda ir. Man ir tikai 13, tad jau redzēs. ‘’ atbildēju diezgan nesakarīgi un ar tādu izteiksmi, lai būtu saprotami, ka man tāds jautājums likās stulbs. Vairs neaizdomājos par šo lietu, jautājumu. Likās esmu par jaunu tam. 04. 02. 2004. Trešdiena. Vakar es biju Vitas. Tas bija speciāli sarunāts vakars, lai mēs abi- es un Jānītis varētu labāk iepazīties. Mēs tur bijām ļoti daudz cilvēku. Bija ļoti jautri. Ar Jānīti tikpat kā nebijām sarunājušies. Sanāca tā, ka gadījāmies viens otram blakus, sēžot. Visi pēkšņi salīda apkārt un teica, lai iedodam buču viens otram. Es, protams, kautrējos, un ne jau man, meitenei, vajadzētu pirmajai dot buču. Gaidīju, ko iesāks viņš. Viņam rokās bija telefons. Viņš piecēlās, ielika to kabatā, apsēdās un noskūpstīja mani. Šo mirkli aprakstīt nespēju. Biju šokēta, laimīga un nesaprašanā. Šī sajūta bija ātra un pavisam neaprakstāma. Viņš mani noskūpstīja uz īsu mirkli, bet tas mirklis man ilga mūžību. Es jutos it kā viņš ar savu skūpstu būtu izdzēsis manas lūpas, balsi, visu, kas bija saistīts ar runāšanu. Jo parunāt es nepavisam nevarēju. Aizskrēju uz otru istabu. Sāku raudāt, no prieka. *** Tas bija otrais posms. Saprast, ka mīli kādu. Mēs cilvēkus mīlam ne jau dēļ tā kādi viņi ir, bet dēļ tā kā viņi mums liek justies. *** |
| (29.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |