 (www.feini.lv) |
| Rolands : SODS |
| Šīs iekritušās acis, kas lūkojas tumsībā un bezjēdzīgi mirkšķinās, cenšoties samitrināt acs ābolus. Mutē vēsums un mitrums kā kartupeļu pagrabā. Rokas neveiksmīgi cenšas atbrīvot seju no iesirmajiem matiem, kas izkrītot aizķērušies aiz uzacīm kā aizķeras ūdenszāle aiz krasta akmeņiem. Kājas pašas liecas ceļos un bez vārdiem lūdzas, lai apstājos. Jāiet vēl tālu, kaut gan jau redzamas klinšu smailes. Nekad vairs, galvā pazib frāze, nekad vairs nekrāpšu savus radus draugus un paziņas. Tas ir pārāk liels sods, kas man uzlikts. Nemūžam neaizvilkšos līdz tām klintīm. Cik gan daudz spēka man vēl ir vajadzīgs, lai turpinātu ceļu. Garām bezbēdīgi aizrikšo savvaļas zirgu bars, kas tikai ar lielu piespiešanos nesamīda mani. Nē, es vairs nevaru kustēties. Kādēļ es biju tik netaisns? Kādēļ es nedalījos savā mantā ar saviem tuvajiem cilvēkiem? Kādēļ es sievai teicu, lai iet prom un tēvu nosaucu par neprašu, jo viņš savā vecuma bezspēkā nevarēja izrāpties no gultas. Es tēvam nepalīdzēju, nē, es rupji lamādamies iesviedu viņam ar serdi un tad aizcirtu durvis kā zīmi, lai pats tiek galā. Nabaga sieva! Es nejauši izgāzu zupas katlu virtuvē. Tas nekas, bet vainīga bija sieva, jo neatskrēja pietiekami ātri, lai noķertu to nolādēto katlu. Nemaz negribēdams, bet dusmu vadīts es paķēru pagali un sadevu sievai pa sāniem. Nabaga krustmāte cieta visvairāk, jo viņa nezināja, ka man nepatīk, ja atstāj istabas durvis neaizvērtas. Viņai es četras reizes iebelzu ar kruķi pa muguru. Kruķis pa viņas muguru lēkāja kā sienāzis zaļā zālē. Jā es to visu tagad saprotu. Es saprotu, ka dzīvi nenodzīvosi, ja nebūsi labs pret tiem, kas pret tevi ir labi. Tagad man jāmaksā sods. Es jau nemanot esmu nonācis kalna pakājē un virs manis slejas milzīga klints, kas kā milzīgs tīģeris draud, lai es tam nekāpju mugurā. Vēl pāris metri un es būšu uzrāpies pietiekami augstu. Jutu, ka te ir ļoti svaigs gaiss, nez vai tas nāk par labu manam reimatismam? Nezinu vai ilgi vēl minstināšos, bet sods ir jāmaksā. Ardievu pasaule! Ardievu mājas! Ardievu vējš! Vējš kas mani pavadīja lidojumā vairs nesvilpo man gar ausīm. Es sapratu savas kļūdas. Tagad vairs nemiglojas gar acīm kā sākumā, kad atsitos pret zemi, tagad tikai kaut kas nesakarīgi runā manā galvā šķiet vēstot, ka sods ir atmaksāts. |
| (17.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |