 (www.feini.lv) |
| AnI : Pie jūras tumsas stundā |
| Nakts valda pār zemi, jūras krastā tik baisi, bet silti. Mani soļi dziļi smiltīs tiek ierakstīti. Lai gan tumsa jau valda, acu skats šķiet tālēs kaut kur traucas. Smiltis slapjas, rudens drēgnuma radītās miglas dēļ. Meitene klusi nosēdusies tajās, klusi tālēs raugās. Mati vējā tik maigi plīvo, seja vēju plūsmas glāsta, jūras baisums asaras steidz tumsas mutē rīt un lūdz, lai dod viņa vēl šo sāpju piesātināto veldzi. Meitene raud. Klusējot ... Asaras tumšās jūras atmirdzētas tumsas baisumu pauž, sirds dzīlēs sāpju asaras laimi grauž. Meitene skumjā vientulības skavās atgūstās un pasaulē svešā tagad verās. Viss zināmais par nezināmo spēji kļuvis un viņu apmulsinājis. Cik smaga ir apziņa, ka pasaulē šajā viena esi, bez mīļa balsta un mūžīgā smaida palaista. Meitene mitro smilšu krēslā atsēdusi, mēmi ar roku šo zemi glāsta, ik katru smilšu graudu kā vienu bauda. Skumju jūra vēl kautra, lai gan sirds tai jau pilnībā ļauta. Mani soļi dziļi smiltīs ierakstīti seko aiz manis, kad tuvojos skumju meitenei. Klusītēm nostājos blakus elpu aizturot, cik trausla šī sāpju skulptūra man šķiet. Lēnām nolieku roku viņai uz pleca. Meitene manī paskatās un mūsu acu skati ieurbjas viens otrā. Dīvaina tumsas, vientulības un sāpju migla, mijoties ar prieku, ticību un cerību pārņem un saplūst vienotā veselumā. Mēs saplūstam kopā, esam viens, viens cilvēks, viena dzīve. Jūras tumsas mute norij pēdējās manas asaras, kuras sūrstoši derdzošas skrāpē manu seju un acis un es samirkšķinu nu jau asaru izsmeltās acis. Asaru vairs nav, iekšēji tikai jūtas un domas trakojoši tumšā jūrā pārvērtušās. Tik ārēji nesatricināmās meitenes āriene ir maldinoša. Nesatricināmais veidols iekšēji šķiet sašķīdis drupās. Meitene maigi noglāsta smilšu klājumu sev apkārt un sajūt to raupjo struktūru, izteikto smilšpapīra glāsta atbildi no tām. Dvēsele šķiet pārvēršas par smiltīm un sniedz šo iekšējo smilšpapīra glāstu. Es, šī skumju meitene, gurdi saļimusi pie visu spēcīgās tumsas pārklātās jūras, tur tā sēžu un mēģinu atrast to tālo bāku signālu, lai pēc tā saskatīšanas celtos un ietu, ietu atpakaļ. Bet šīs gaismas nav. Tumsa visu klāj ... Meitene sēž, acu skats tālu jūrā vērsts ar truli dzelošu cerību , ieraudzīt bākuguns gaismu. Es pieceļos lēnām, turot skumjajai meitenei uz pleca savu roku. Mēs atkal saskatāmies ... Pagriežos lēnām un manus soļus dziļi ierakstot smiltīs klusi aizeju. Meitene paliek smiltīs iespiestajās pēdās, sāpju mutuļos maldās un tumsas klātās tālēs raugās. Tumšā jūras mute jau pēc asarām jaunām raugās, to meitene nespēj tai liegt. Sūrstošas asaras no jauna raisās, sirdī sāpes un neziņa raisās un plosās, tālo bākuguni ieraudzīt vēl gribas... Es atgriezīšos un aiziešu ar meiteni kopā, kad pienācis būs laiks, kad viņas acis būs skāris bākuguns gaismas stars ... |
| (15.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |