X


Feini!
(www.feini.lv)
gramatas : Pirms 25 gadiem... 1.daļa
Sēdēju un iegrimu atmiņās, kas jau sāk palikt pavisam blāvas, jau grūti atcerēties visas spilgtās epizodes, kas agrāk likās tik svarīgas un lielākā daļa pat ir likusi stundām ilgi mocīties dusmās un daudzas reizes ir velti mēģināts kliegt, bet kaut kas kaklā sāpīgs iestrēdzis nav ļāvis izdvest ne skaņas ...

Laukā jau sen bija satumsis, un nelielas vienstāvu ķieģeļu mājas daudzajos logos jau sen dega elektriskās spuldzes, liecinādamas par tur valdošo rosību un dzīves ritējumu. Laukā bija stipri piesalis, un tuvējā meža koki pa laikam iekraķšķējās no lielā sala, un arī dzīvokļu logos zīmējās skaistas ledus puķes, liecinādamas par laukā valdošo aukstumu. Tik retu reizi varēja manīt pār pagalmu pārskrienam kādu žiglā solī, un jau pēc neilga laika tikpat žigli soļi ar malkas klēpīti rokās aizsteidzās uz mājas pusi, un atkal visapkārt iestājās klusums. Vien pie viena aizsaluša loga laiku pa laikam varēja samanīt mazu sejiņu, kura piespiedās pie aukstā loga rūts, un no siltās elpas drīz vien izkusa apaļš caurumiņš leduspuķu zīmējumā. Maza rociņa notīrīja mazu laukumiņu kūstošā ledus, un rūtij pieplaka maza sejiņa, kura vērīgi vēroja apsnigušo lauku un tuvējo mežmalu. Pa laikam no makoņiem iznira spožs mēness, un jautri spēlējās ar koku ēnām mežmalā, un tad mazais vērotājs vēl ciešāk pieplaka rūtij, itkā mēģinot kaut ko saskatīt vērīgāk.

Tikko bija nosvinēta mana piektā dzimšanas diena, un jau atkal visi posāmies jauniem svētkiem, jo tuvojās Jaunā Gada svinības. Es pie saltā, apsarmojušā loga sēdēju jau stundas divas un gaidīju atbraucam savu mīļo krustmāti no mazas lauku pilsētiņas, no Limbažiem. Viņa vienmēr atveda daudz saldumus un kādu skaistu kleitu, krāsainas bilžu grāmatas vai zīmuļus, jo man reti kad tika kāds prieks no mammas pirkumiem, jo brāļi vienmēr prata savas vajadzības uzstādīt augstāk par manām meiteņu “dumībām”.
Brāļiem skolā bija sācies ziemas garais brīvlaiks, un tagad abi zēni lielajā istabā kāri skatījās televizoru, neizlaižot nevienu filmu vai raidījumu, jo mācoties internātskolā, reti viņiem gadījās tikt pie televizora skatīšanās. No skolas brāļi katru reizi pārbrauca nedaudz izmainījušies, katru reizi līdzi atveda kādu vārdos neizsacītu rūpi, pārdzīvojumus, bet man brāļi nekad neko nestāstīja, tik reizēm dzirdēju brāļus klusām savā starpā sarunājoties, cik ļoti viņiem riebjās skolas noteikumi, visas tās garās mācību stundas, vakara mācīšanās, un bieži vien viņi tikai nopūtās, skaitot dienas, cik vēl atlicis līdz kārtējam garākam brīvlaikam. Dažreiz es brāļus neredzēju pat mēnesi, bet mamma par to nebēdāja, viņai bija mazāk rūpju. Viņai pietika darba ar mazo māsiņu, kura vienmēr činkstēja un līda visiem zem kājām, un arī ar mani, jo spriežot pēc mammas teiktā, ar mani it nemaz nebija viegli tikt galā, lai arī biju vecāka par māsu Anitu, bet muļķību galvā man bija vairāk kā viņai. Bieži vien neko arī neteicu pretī mammai, lai arī nepavisam nepiekritu viņas viedoklim, jo bieži vien par savu nostāju biju dabūjusi dunku sānos.
Tupot virtuvē uz ķeblīša pie loga, vēros laukā pa apsarmojušo logu, kurā no manas siltās elpas jau bija izveidojies neliels apaļš caurums, pa kuru tad nu arī uzmanīgi pētīju apkārtni, cenzdamās saskatīt, vai mežmalā nebūs pamanāms kāds nācējs. No ilgās skatīšanās vienā punktā acis sāka reizēm aizmigloties, un tad nemanot domas aizslīdēja pie visādiem atgadījumiem, kuri novērsa manu uzmanību no mežmalas, un tikai pēc brītiņa satrūkusies atkal atsāku centīgi gaidīt viesi, kuram noteikti tuvākajās dienās vajadzēja atbraukt ciemos, un man noteikti vajadzēja pirmajai ieraudzīt un sagaidīt nācēju.
-Ko tu tur tupi kā ūpis visu vakaru? – Izdzirdēju man domāto jautājumu, un satrūkos. Es pavēros uz mammu, un spītīgi uzmetu lūpu par to, ka iztrūcinājusi mani no pārdomām, jo viņai jau gan bija taču jāzina, kuru es tik nepacietīgi gaidu, jo pati vēl nesen man bija ieminējusies, ka drīz atbraukšot mana krustmāte Dzidra, tad būšot, kas ar mani ucinoties. Tik pēc maza brītiņa es mammai atbildēju:
-Es gaidu krustmāti. Ja pamanīšu mežmalā, skriešu pretī. Viņa solījās atbraukt, jau sen vajadzēja viņai te būt! – Es mazliet īgni noteicu, un man atkal kaklā iestrēga kamols, jo sajutu pret sevi žēlumu par netaisnību, kuru nespēju izskaidrot, bet šeit neviens mani nemaz netaisijās pažēlot. Mamma brīdi parosījās gar plīts durtiņam, piemezdama malku, un tik pēc laika noteica:
-Es tev gan rādīšu skriet laukā! Nekur neskriesi, sēdēsi istabā! Sasalsi ragā kā prusaks, tāds aukstums laukā, bet viņai tik prātā pusplikai skraidīt pa lauku, - pabārās mamma, bet es īpaši nemaz nedzirdēju mammas aizrādījumu, jau sen biju iegrimusi savās pārdomās un fantāzijās. Mamma jau pusi dienas cepa pīrāgus un plātsmaizes, posa un tīrīja māju, bet es neko mammai nejautāju, vai būs kādi ciemiņi, jo jau biju sapratusi, ka šāda darbošanās nav vienkārši tāpat vien: „Tātad kādam ir jāatbrauc” ,es prātoju un vēl vērīgāk palūkojos laukā pa logu, kur jau neko vairs nevarēja saskatīt. Paskatījos uz mammu, kura bija atliekusies un saķērusi ar rokām muguru. Lēnām mamma iegāja istabā pie tēva, un klusām kaut ko teica. Tēvs ātri uzāva kājās zābakus un žigli izgāja no istabas. Pēc brīža jau varēja dzirdēt tēti klaudzinām pie kaimiņu dzīvokļa durvīm un kautko stāstām, bet māte pa to laiku apgūlās gultā, un mazliet gurdā balsī pabļāva brāļiem, lai pieskata māsas. Pēc laba laiciņa atbrauca dakteri, un es nobijusies žigli iemuku brāļu istabā, pat gribējās palīst zem gultas, kur man jau sen bija slēptuve, kad biju kautko sagrēkojusi, vai vienkārši jutos apvainota. Ar dakteriem man vismazāk gribējās tikties, jo katru reizi mana daktere it kā jokojot uzskaitīja manus bijušos un nebijušos nedarbus, par ko man katru reizi pienācās kāda pote kā sodam, un katru reizi pēc ārstu apmeklējuma jutos saniknota un nokaunējusies.
Pēc neliela brīža brāļi lika man līst ārā no slēptuves un paziņoja, ka mamma aizbrauca līdzi dakteriem, ka vedīšot vēl vienu bēbi mājās. Es apmulsu pavisam, neko netincināju, tikai ziņkāri noklausījos brāļu spriedelējumos, ka mamma visdrīzāk atvedīšot mazu puiku, jo meitenes jau divas esot mājās, kas jau esot vairāk, kā gana. Es neizpratnē lūkojos uz brāļiem, un nevarēju saprast, kādēļ tieši tagat mammai ievajadzējās braukt pakaļ kādam bērnam.
-Uz kurieni mamma aizbrauca pēc tā bērna? Laukā ir dikti tumš jau, un auksts arī,- es norūpējusies jautāju brāļiem, bet viņi tikai smiedamies atteica, ka visu varot dabūt tikai veikalā, un abi aizsoļoja atpakaļ uz istabu skatīties televizoru.
Nākamā dienā tēvs atnesa ziņu, ka mums būšot māsiņa, bet tik drīz vēl mamma ar mazuli nevarēšot braukt mājās, mazulim bija vajadzīga ilgāka padzīvošanās pa slimnīcu. Es ļaunā priekā pavēros brāļos, jutu tādu kā iekšēju uzvaras prieku, jo abi brāļi dikti pārliecināti bija paziņojuši, ka mamma atvedīs brāli. Brāļi nemaz nereaģēja uz manu prieku, nedaudz pamēdījušies uz mani, novērsās no manis un turpinātu savas svarīgās darīšanas, bet es jutu, ka abi brāļi ir nedaudz vīlušies savos pieņēmumos.
Tovakar krustmāte neatbrauca. Arī nākamajā dienā nē, un vēl ilgi turpinājās mana gaidīšana pie loga, vērojot apsnigušo ceļu mežmalā, un katru vakaru līdu savā gultiņā stipri vīlusies. Tikai pēc pāris dienām atbrauca mūsu omīte ar ziņu, ka pāris dienas padzīvošot pie mums, pēc tam atbraukšot mana krustmāte, un tad omīte varēšot braukt atpakaļ uz savām mājām kopt lopiņus un saimniecību. Tētis labsirdīgi pasmējās omītei:
-Kamēr tu tiksi mājās, tavi lopi un visi suņi sen jau būs nosprāguši badā, vai apēduši viens otru, - un es lielām acīm pavēros omītē, iztēlodamās viņas mājās norisināmies šos šausmu darbus, bet omīte jau tūliņ nokaunināja tēti par muļķīgu izrunāšanos, pastāstīdama, ka kaimiņiene no tuvējām mājās piekritusi pāris dienas viņas lopiņus apkopt un pieskatīt māju. Nevarēju tikt skaidrībā, kas man labāk patika, omītes vai mīļās krustmātes apciemojumi, bet arī jebkurš ciemiņš mūsu mājās ienesa prieku, par cik nemaz tik bieži pie mums ciemiņi nebrauca. Bet bija ļoti jauki, ka vismaz kāds pie mums ciemojās, vismaz tajās reizēs, kad mājās bija ciemiņi, nedzirdēja tik biežo bāršanos un pukošanos mammas un tēta starpā.

Tolaik mēs dzīvojām maza ciemata nomalē Gaujas krastā, tik pāris metru no mājas atradās dzelzceļa uzbērums un dzelzceļa sliedes, pa kurām vairākas reizes dienā kursēja pasažieru un preču vilcieni. Tēvs ar mammu bija dzelzceļnieki, mainīja un laboja dzelzceļa sliedes, un visādi citādi uzturēja dzelzceļu kārtībā. Dzīvojām mēs daudzdzīvokļu ķieģeļu mājā trīsistabu dzīvoklī, toreiz vēl tikai seši cilvēki: tētis,mamma, es, mazā māsa Anitiņa un lielākie brāļi Ainārs un Edgars, kuri abi bija par mani vecāki, un jau gāja skolā. Ainārs bija vecākais bērns ģimenē, un varbūt arī tādēļ mammai viņš bija mīļākais bērns.
Ainārs bija nosvērts puisis ar godīgu attieksmi pret cilvēkiem, palīdzēja mājas darbos un labi mācījās skolā. Turpretī Edgars vienmēr bija un palika rezgalis, kam nepatikšanas pašas nāca klāt ne sauktas , ne aicinātas. Abiem brāļiem bija gaišas galvas, un skolā nebija problēmu ne arvienu mācību priekšmetu, arī draugi abiem bija pietiekami, un nepatikšanas brāļi arī taisīja bez īpašas piepūles, tai skaitā arī man.
Man bija gari biezi mati, ar kuriem vienmēr bija grūti tikt galā. Mamma parasti sasēja man matus zirgastē ar garu banti, vai sapina vienā ciešā bizē. Matu kārtošanu vienmēr pavadīja purpināšana, ka man pašai jāmacās tos saķemmēt un sasiet vismaz zirgastē, citādi nogriezīs man zēngalviņu, un miers būs beidzot. Negribēju, lai man nogriež īsus matus, tādēļ centos pati savākt savus matus, lai neskraidītu pa pagalmu izspūrusi, un nedotu iemeslu mammas saniknošanai, kurai varēja sekot izrēķināšanās ar maniem garajiem, tumšajiem matiem.
Visspilgtāk atmiņā palikusi mammas istaba, kura bija vismājīgāk ierīkota, un varbūt tādēļ man vienmēr patika uzturēties tiesi šajā istabā. Pie loga mammas istabā auga liela Ķīnas roze, kas ziedēja ar lieliem sārtiem ziediem. Stūrī pie loga stāvēja spoguļgalds, uz kura vienmēr atradās skaisti trausli nieciņi, kurus man nedrīkstēja ņemt rokās un spēlēties. Mamma vienmēr bijusi ļoti stingra un neiecietīga, bieži varēja dzirdēt viņas sašutušo balsi par kautko pukojamies, vai rīkojot tētim skandālus, vai vienkārši baroties ar kaimiņiem par niekiem. Mammas pretstatam tēvs bija ļoti mierīgs un kluss cilvēks, kurš bieži vien nepievērsa mammas untumiem lielu vērību, un tikai nomurmināja mīļā miera labā kaut ko tikai sev vien saprotamu, un biežāk tas bija:
-Nu, paliec tak rāma! Esi tak mierīga!
Bieži dzirdēju, kā tētis mammu mīļi sauca par “minku”, bet mamma nekad tēti netika saukusi kādā mīļvārdā, biežāk gan varēja dzirdēt, kā viņa nicīgi novelk “antoška” vai “čangals”, par ko man bieži tapa skumīgi ap sirsniņu.
Reti savā dzīvē tiku dzirdējusi tēti par kautko paceļam balsi, bet arī tad tas notika mammas izraisīto skandālu un neapmierinātības rezultātā. Neskatoties uz mammas skarbo dabu, viņa nebija slinka, jo paspēja pēc darba aprušināt dārzu aiz mājas, kur auga gan kartupeļi un dažādi citi dārzeņi, gan zemenes un puķes, gan arī mājas darbus apdarīja. Puķu dobes bija ierīkotas arī pagalmā, dažādas formas un lieluma, un tieši šīs dobes darīja mūsu māju pievilcīgu un mīļu.
Nereti braucām ar vilcienu uz Rīgu, un tad bija tik patīkami mūsu māju un pagalmu vērot pa vilciena logu, jo stacija atradās labu gabalu tālāk no mūsu mājām, un tad, braucot garām mūsu mājai, mēs mājām pagalmiem un kokiem atvadas, un saucām vagona pasažieriem, lai paveras uz mūsu māju, jo mēs tur dzīvojam.
Braucot mājup no Rīgas, apkrāvušies ar iepirkuma saiņiem un dazādiem našķiem, noguruši un pārmocījušies, nevarējām jau vairs sagaidīt, kad beidzot tiksim mājās savās gultās, un tad, kā nolasīdama mūsu domas, mamma dažreiz sarunāja ar vagona pavadoni un vilciena vadītāju, ka vilciens pieturēs pie mūsu mājas aiz lielā Gaujas tilta, un tad nu gan mēs visi jutāmies lepni par mums vien veltīto pieturu.

Krustmāte atbrauca tikai pēc vairākām dienām, un man tas bija liels pārsteigums jau no paša rīta, jo izrādījās, ka viņa atbraukusi vēlu jau iepriekšējā vakarā, kad visi jau bija devušies pie miera. Tagad es nepacietīgi vēroju, kā viņa saiņo ārā mantas un izdala brāļiem un mazai māsiņai dāvanas, bet Anita dikti bijīgi lūkojās manā krustmātē, un nemaz negribēja tuvoties viņai, un ieķērusies vecākā brāļa bikšu starā, slepus novēroja krustmātes darbošanos. Mazā māsiņa Aināram un Edgaram bija jau dikti pieķērusi, un visur ziņkārīgi tiem tipināja līdzi, tā reizēm izpelnīdamās kādu piezīmi par piesiešanos, un pat piedzīvojusi vieglu dunku sānos, bet pēc ilgas čīkstēšanas brāļi atkal viņu paņēma pie sevis istabā un ielika kādā kastē, kur sameta iekšā mantas, kuras māsai bija likušās interesantas, tā māsa kādu laiku vismaz bija klusa, un netraucēja darboties ar savām lietām. Māsai ar to pietika, viņa spēlējās ar savām rotaļlietām, un bieži turpat arī iemiga.
- Anitiņ, tu nemaz negribi zināt, ko es tev atvedu? Nu nāc vien šurp, lien laukā, es tev kaut ko iedošu, - krustmāte vērsās pie manas māsiņas, bet viņa tik vēl ciešāk ieķērās brāļa biksēs un aizslēpās vēl vairāk.
- Krustmāt, es tevi tik ilgi gaidīju. Es gribēju tev iet pretī uz mežu katru dienu, bet tētis ar mammu nekad neļāva,- nenocietos un stāstīju krustmātei, nevarot paturēt sevī vairs savas izjūtas, un man pašai kļuva tik žēl sevis, ka acīs saskrēja asaras.
- Nu tik nesāksim te tagad raudāt. Kas tad es par ciemiņu, ja mani raudot sagaida?
-Ingucis kā ūpis tupēja katru dienu virtuvē pie loga un vēroja celiņu, gribēja pirmā tevi sagaidīt. Redzi kā sanāca, tava krustmāte pa nakti atbrauca, un es nevarēju saprast, kas tur tā nakts vidū dauzās pie loga,- tētis smiedamies labsirdīgi stāstīja.
Krustmāte ar mums nosvinēja Jauno gadu, un pēc pāris dienām devās prom uz savu pilsētu, lai varētu atsākt savu darbu skaitļošanas centrā pie savām lielajām rakstāmmašīnām un citām visādām lielām ierīcēm, nosolījusies mani vasarā obligāti paņemt pie sevis padzīvot atvaļinājuma laikā, un mēs uz pāris dienām palikām kaimiņienes Olgas apgādībā, kamēr tētis pārnāca vakaros no darba.

Mamma no slimnīcas pārbrauca tikai pēc Jaunā gada svinībām, atveda mazo māsiņu, kura nu jau vairs nebija tik vārga, un ārsti ļāvuši beidzot braukt mājās. Līdz ar mazo māsiņu mājās parādījās arī jauna kārtība, kas man it nemaz nebija pa prātam. Man tika stingri piekodināts neņemt mazo laukā no gultiņas vai ratiņiem, jo es viņu varu nenoturēt un nomest zemē, vai kaut ko citu ļaunu netīšām viņai nodarīt. „Man pat lelle ir lielāka par to māsiņu, un nekad neesmu to izmetusi no rokām, un nemaz nav smaga tāda lelle.” “Kas tad tādai var gadīties?” domāju, un man pa galvu šaudījās vēl visādas domas, un vēl lielāks tapa protests pret mazo jaunatvesto māsiņu, kad noskaidrojās, ka tagad mammas istabā es nevaru iet tad, kad man iegribas, lai netraucētu māsas un mammas mieru, tik dažreiz pa nakti mamma pie sevis paņēma māsu Anitu, jo viņa pa nakti dažreiz mēdza ne no šā vai tā raudāt, un tad mēs visi dusmojāmies, jo traucēja Anitas klusie šņuksti un žēlā činkstēšana. Bieži varēja dzirdēt vārgu čīkstēšanu, kas nāca no mammas istabas, un tad es sapratu, ka jaunā māsiņa arī raud, gan pa dienu, gan naktīs. Kaimiņu onkulis Jānis mammai atveda jaunu dīvānu, un smaidot stāstīja, ka apnicis viņam esot klausīties otrpus sienai mammas gultas šausmīgo čīkstēšanu, nevienu nakti nevarot izgulēties, tāpēc arī nolēmis mūsu mammai dīvānu uzdāvināt, un apsveikt ar jaundzimušo bērniņu. Mēs visi smējāmies par kaimiņu onkuļa piezīmi, bet tētis stāvēja mums blakus kluss un nopietns, un neteica neko.
Kādu pavasara dienu, kad brāļi jau atkal bija mājās no skolas, un es atkal ar nepacietību gaidīju savas krustmātes atvaļinājumu, lai brauktu pie viņas paciemoties, man tētis uzdeva savādu jautājumu:
- Ingucīt, pie kā tu labāk gribētu dzīvot, ja mamma dzīvotu te, bet es kaut kur citur?- Es kā apstulbusi pavēros tēvā un galvā neradās neviena prātīga doma, un reizē domu bija pārāk daudz, ka nespēju tās savākt visas kopā. Man tētis vienmēr bija šķitis labāks un mīļāks, jo biežāk mani apmīļoja un izrunajās, biežāk es tieši tētim varēju pieglausties, jo mamma mūždien atrunājās ar nogurumu un sliktu pašsajūtu, bet arī šad tad mammas maigums izlauzās uz āru, un tad nu jutos visdrošākajā vietā uz Pasaules. Kamēr centos apjēgt, ko tētim atbildēt, pa vidu iejaucās viens no brāļiem, kurš bieži no mammas bija saņēmis rājienus un arī pērienus par palaidnībām un pārgalvību:
- Es dzīvošu pie tēta, man to mammu nemaz nevajag, lai viņa bļauj uz skuķiem. Mammām parasti atstāj meitenes, bet zēnus ņem tētis, - gudri noteica brālis, bet es ar sašutumu paraudzījos uz brāli un jutu, ka manī mostas spītība: ”Kā tas var būt, ka tikai zēni var pie tētiem dzīvot? Nekā nebija!” – nodomāju un apņēmības pilna teicu:
- Es arī dzīvošu pie tēta! Lūk, tā!
Atceros, ka mani vēl ilgi mocīja doma, ka būs jādomā pa īstam, pie kā izvēlēties dzīvot, un manī tas viesa šausmas, jo nemaz negribējās, lai man būtu jāizvēlas kāds, pie kā dzīvot. Man bija labi kopā ar abiem, ar tēti un mammu, ar abiem brāļiem, lai arī viņi mani reizēm iekaustīja, un ar abām mazajām māsiņām. Es nekādi nespēju iedomāties, kāda varētu būt dzīve bez kāda no vecākiem vai brāļiem un māsām. Šī saruna tā arī palika starp mani, tēti un abiem brāļiem, jo pagāja vēl krietns laiks, un nekas nemainījās, mēs joprojām dzīvojām visi kopā. Un pamazām es sāku aizmirst tēta un brāļu sarunu, par kuru es biju dikti satraukusies.

Kādā siltā pavasara dienā, kad sniegs un ledus jau visur bija nokusis, bet dīķis bija palicis trīs reizes lielāks, es biju izlaista pastaigāties laukā, līdzi ņemot vidējo māsu Aņķīti (tāds bij Anitas mīļvārdiņš) un mazo Inesi, kas gulēja ratiņos, ieģērbta biezā kombinezonā, no kura laukā spīdēja tikai lielās acis. Mazā māsiņa parasti mierīgi ratos gulēja tikai īsu brīdi, tādēļ, lai viņa nesāktu brēkt, un es līdz ar to nesāktu brēkt uz viņu, ko parasti pavadīja kaimiņu nosodījums, tad pastaigu nolēmu saīsināt. Izstūmusi ratiņus pagalmā, ar vienu roku stūmu ratus, ar otru turēju māsu, lai viņa tīšuprāt nekāpj peļķēs un nesabrien pilnus ar dubļiem un ūdeni savos mazos gumijas zābaciņus. Lavierēju starp peļķēm un dubļu bedrēm, un jau sāku nožēlot, ka vispār biju izgājusi laukā. Rati likās palikuši tik smagi, un apbraucot apkārt mājai, jau sajutos piekususi, un nācās atlaist māsu, un vaigus piepūšot, ar visu spēku stūmu ratus uz priekšu. Pēkšņi sajutu ratus nedaudz iegrimstam, un pavērusies uz riteņiem, pamaniju, ka tie līdz pusei iestiguši dubļos. Atkal saņēmu visus spēkus un atspērusies stūmu, bet rati uz priekšu nekustējās, bet slīpi kautkā jocīgi sasvērās. Apgāju ratiem apkārt, un šausmās apstulbu: biju pa taisno stūrēju ratus pārplūdušā dīķī. Mazā māsa Inese mēģināja celties ratos sēdus, lai varētu atkal lūrēt pār malu, kurp braucam. Man uznāca dusmas par savu nevarēšanu, un iedomājoties vien, ka nāksies celt māsu laukā no ratiem, un pamest ratus tepat dīķmalā, lai vēlāk no kaimiņiem un mammas klausītos brāzienus un nosodījumu par paviršību, sadusmojos, un lai spēki pazustu pavisam, man sāka birt asaras. Atkal saķēru ratus un tagat jau vilku tos atpakaļ. Mazā māsa ratos no grūdiena bija sasvērusies un apsēdusies, un tagad draudīgi svērām uz sāniem, uz to pašu pusi, uz kuru lēnām svērās rati. Pavilku ratus, tie padevās pavisam nedaudz, bet no māsas svara, kad viņa no ratu grūdieniem atkal sasvērām uz ratu malu, tie sasvērās vēl vairāk un sānu riteņi pacēlās gaisā :
-Guli! Gulies nost, tu stulbā! – izmisumā kliedzu uz mazo māsiņu, bet māsiņa tāpat nesaprata, ko es atkal gribu viņai ieskaidrot, tāpēc tikai skatījās uz mani plati ieplestam acīm. Rati arvien svērās uz sāniem, un es nesapratu,ko man tagat darīt. Man vairs nebij spēka tos pat pakustināt. Ar bailēm stāvēju un skatījos uz ratiem un mazo māsiņu. Anita visu laiku bija man turpat blakus stāvējusi, un vēroja ratus, tad panikā un satraukumā pieķērās man pie rokas un sauca:
- Tuji, tuji jatus! Gāžas!Ūdzu tuji! – Un tajā pašā mirklī rati apgāzās. Iebridu aukstajā ūdenī un izķeksēju mazo māsu, kura aiz pārbīļa neizdvesa ne skaņas, tikai stenot kampa gaisu, izbijusies no kritiena un aukstā ūdens. Izvilkusi māsu, noliku viņu sausumā blakus Anitai, kura izmisusi sita ar savām mazajām dūrītēm sev pa galvu, un pavisam klusi raudāja, vairs nezinot, kā palīdzēt šajā situācijā. Devos vilkt ratus laukā no ūdens, un es klusām sevi nepārtraukti bāru par vājumu, biju dusmīga par to, ka mazā māsa manas vainas dēļ iekrita saltajā dubļainajā ūdenī, ka mazā Anita dikti pārdzīvo un raud manas vainas dēļ, bet man nebija spēka skaļi kautko pateikt, es tikai klusi stenēju, un ar netīrām rokām notraucu no sejas asaras, kuras ritēja man pār vaigiem. Rati bija apgāzušies uz sāna, un tagad gulēja saltajā ūdenī , un es centos tos izdabūt no dubļainās rāvas tos drīzāk laukā, kas man arī drīz izdevās. Tāpat uz sāna guļošus, izvilku ratus no dubļainā dīķa. Anita skatījās un raudāja. Pavēros uz mazo Inesi,kura samirkusi sēdēja uz aukstās zemes, un platām acīm vēroja manu darbošanos. Viņa joprojām neizdvesa ne skaņas, tikai no aukstuma visa stipri trīcēja. Sapratu, ka mums žiglāk jānokļūst mājās siltumā, un ātri jāpārģērbj mazā māsa.
-Anita, palīdzi ūdeni ātri izsmelt no ratiem, brauksim mājās labi ātri, kamēr kaimiņi vēl mūs nav pamanījuši! Nopērs mūs, ja ieraudzīs... Palīdzi tak...Inese tūlīt sasals ragā– es satraukti uzsaucu māsai, un Anita pievienojās man, ar cimdiņiem slaucīdama no ratiem laukā netīro ūdeni. Piecēlām ratus, un pa abām saņēmušas mazo izmirkušo māsiņu, iecēlām to atpakaļ ratos, un pa abām žigli stūmām tos uz māju pusi. Anita tipināja blakus un slaucija ar saviem dubļainajiem cimdiņiem asaras, kas jaucās ar puņķiem. Paskatījos ratos uz slapjo un pārbijušos Inesīti, bet mazā māsiņa gulēja un pat nekustējās, laikam baidīdamās atkal tikt apgāzta un izmesta no ratiem. Sajutu, ka kakls aizžņaudzas no vainas sajūtas, un asaras atkal atņem spēku. Klusi un lūdzoši vienā laidā atkārtoju, vairāk jau laikam sevi mierinādama, kā mazās māsas:
-Es netīšām...tūlīt jau būsim mājās...vairāk ārā neiesim...Aņķīt, beidz raudāt, tā var saslimt, tev visa seja slapja jau no raudāšanas, – visu nelielo ceļu līdz mājas durvīm klusām biju mierinājusi abas māsas, bet Anita nemaz laikam neklausījās manā murmināšanā, jo visu laiku īdēja vienā tonī.
Iestūrēju ratus priekštelpā, un atvēru mūsu dzīvokļa durvis, lai iebrauktu ratus virtuvē. Paņēmu mazo māsiņu, un nesu viņu istabā, lai pārģērbtu. Man bija jāsteidzas, jo drīz varēja pārnākt mamma no darba gatavot mums pusdienas, un barot mazo māsiņu. Šitādu izmirkušu māsu un dubļainus ratus mamma nedrīkstēja redzēt. Žigli mammas kumodē sameklēju Inesei tīras drēbītes, un uzmanīgi sāku viņu pārģērbt. Pārģērbšana nemaz tik labi nevedās, jo mazā māsa grozījās un nekādi negribēja, lai velku pār galvu krekliņu, un slapjie krekliņi bija pielipuši pie miesas. Stīvēju ar varu viņas mazās rociņas krekliņa piedurknē, un visu laiku nervozi metu skatus uz loga pusi, vai nepamanīšu pa sliedēm no darba nākam mammu ar tēti. Pabeidzu ģērbt māsu, kas bija kļuvusi miegaina un niķīga, un devos tīrīt ratus,
kas virtuvē jau bija paguvuši izveidot milzīgu netīru peļķi. Izņēmu no ratiem slapjo un netīro matracīti un sapratu, ka bez sekām šis darbs nepaliks, jo matracis bija kļuvis slapjš un smags, no tā joprojām pilēja netīra ūdens piles, un noliku to turpat priekšnamā uz galdiņa, un par atrunām nolēmu padomāt vēlāk, jo patreiz man pa galvu šaudījās simtiem citu domu. Kamēr cīnījos ar smago matraci, apgāzu lielo miltu paku, kura bija atstāta uz skapīša, un nu tagat milti pieputināja visu virtuvi. “Ak dievs, nu kas te notiek? Kad tas vienreiz beigsies?” - izmisusi domāju, un nolēmu ieliet bļodā ūdeni, jo tagat jāvāc bija arī milti, kuri bija piekaisījušies visās malās. Rati traucēja, tamdēļ tos tukšus un tādus pašus dubļainus izstūmu koridorī. Tagat varēju ķerties pie grīdas mazgāšanas. Ar slapjo lupatu sāku trīt grīdu,kur bija izkaisijušies milti, tad savācu lieko ūdeni, kas bija satecējis no ratiem virtuves vidū. Izdzirdu soļus priekšnamā, un tad jau uzreiz varēja dzirdēt mammas pārsteigto un īgno murmināšanu:
- Kas tad te notiek? Te spaini kāds izgāzis, vai? Kas tos ratus salējis? Kas te ir galu galā? Iemuku savā istabā, jo nezināju, kā pratīšu izskaidrot šo atgadījumu ar ratiem un mazo māšeli. Tajā vakarā mamma vēl ilgi nevarēja rimties lamāties par slapjajiem ratiem un piecūkoto virtuvi, bet par māsu neko neteica. Pa brīžam tikai no mammas un tēta klusās sarunas sapratu, ka māsai ir dotas zāles, bet drudzis nerimstoties.

Nākamajā dienā mazo māšeli aizveda uz slimnīcu ar plaušu karsoni, mazam cilvēciņam šī pavasara pelde bija par briesmīgu. Es sēdēju savā gultā, un galvā rosījās visnežēlīgākās domas, mani stipri mocīja sirdsapziņas pārmetumi, ka esmu nodarījusi pāri mazajai māsai, un viņa tagad cieš manis dēļ. “Bet ja manis dēļ mazā māsiņa nomirst?”, - pa laikam iešāvās prāta nežēlīga doma, un tajā pašā mirklī sāku neganti raudāt. Neieredzēju sevi savas muļķības un nevarības dēļ. Māja tagat likās kļuvusi tukša bez mazās māsiņas un mammas. Anita arī neko mammai nebija stāstījusi, jo jutās tikpat vainīga, un arī nobijusies. Viņa man bieži čukstus jautāja, kas tagat notiekot, vai mamma vispār vçl vedīs māsu mājās, bet es neko neatbildeeju. Vēl vairākas nedēļas es nespēju pārdzīvot, ka manis dēļ mazā māsiņa tikusi slimnīcā. Tikai vasaras sākumā mamma ar māsiņu pārbrauca, bet man bija bail viņai tuvoties.
Bija jau sākusies vasara, saule neļāva gulēt jau no agra rīta, un istabā vairs neatradās nevienas interesantas nodarbes. Jau agri pamodusies, izlecu no gultas, uzvilku savu kleitiņu, un izskrēju pagalmā. Kaimiņos tiko ievācās jauna ģimene, un man ļoti patika vērot, kā viņi krāmē un šķiro savas mantas. Pagalma vidū bija veci akmens pamati,aizauguši ar avenājiem un nātrēm. Tur varētu ierīkot visādas jaukas slēptuves un spēļvietas, ja vien kaimiņu suns Niks nebūtu tur atradis savu dzīvesvietu, jo kaimiņi veco pamatu centrā bija uzslējuši milzīgu būdu, ap kuru nu tagad Niks braši un valdonīgi soļoja, sargājot savu teritoriju, kura sniedzās kādu sešu metru garās govju ķēdes rādiusā. Tā kā pamati bija apmēram metru augsti, tad suns gluži klāt man tikt nevarēja, un es bieži pa akmens pamatu augšu skraidīju un kaitināju suni. Šodien mani suns neinteresēja, un arī Niks bija nodarbināts ar svešo cilvēku novērošanu, kuri laiku pa laikam parādījās pagalmā, staigājot uz šķūnīšiem vai citām saimniecības ēkām. Es apsēdos uz mūra vietā, no kurienes varēja pārredzēt kaimiņu ieejas durvis. Kaimiņos ievācās puika vienā vecumā ar manu vecāko brāli Aināru, un meitene manā vecumā. „Laikam viņi vēl guļ!”- nedaudz vīlusies nodomāju, un uzreiz blakus izdzirdu skrapstoņu, un kādu elsojam.
-Kur te var uzrāpties?-izdzirdu meitenes balsi, un pagriezos uz runatājas pusi. Otrpus
akmens grēdai pamaniju gaišmatainu meiteni glītā kleitiņā, kuras garie gaišie mati bija sapīti
divās glītās bizītēs, kurās iepītas prievītes. Meitene nesekmīgi bija mēģinājusi
tikt pie manis augšā uz mūri, jo ceļgali jau bija noberzti sarkani, noslīdot gar grubuļainajiem
akmeņiem atpakaļ zālē.
-Nāc uz šejieni, te ir izkrituši daži akmeņi, un tu varēsi viegli uzkāpt augšā kā pa trepēm, -
satraukti un priecīgi parādīju meitenei vietu, kur laika gaitā jau bija izveidojies mūrī robs,
radot pazeminājumu, pa kuru parasti es mēdzu rāpties uz mūri.
Viņa klusēdama uzrāpās uz mūra man blakus, un mēs abas apsēdāmies, un nu jau abas kopā
vērojām pagalmu.
-Es tevi jau vakardien redzēju, - kaimiņiene pārtrauca klusumu, un es tikai pasmaidīju, un
pamāju ar galvu, tā darot zināmu, ka tā tiešām varēju būt tikai es. Savā pagalma pusē
izdzirdēju rosību, un pavērusies turp, pamanīju, ka abi
mani brāļi skaļi smiedamies un kautko turot iežmiegtu padusē, iet pāri pagalmam uz mežu.
-Tie ir mani brāļi. Viņiem mežā ir baigi labās mājas un bunkuri zem eglēm sacelti, bet mani
viņi līdzi reti kad paņem uz savām paslēptuvēm spēlēties. Ja mēs iesim pa kluso viņiem līdzi,
brāļi tik un tā mūs pamanīs un aizmuks, un atstās mūs vienas kautkur mežā.
-Man nemaz negribas iet ar viņiem kopā, - atteica meitene, tā galīgi noignorēdama manu
brāļu noslēpumainās izdarības.
-Mani sauc Eva,-meitene pēkšņi paziņoja, un veroties uz Gaujas pusi, vēroja dzelzceļa tiltu.
Kautkur tāluma bija saklausāma smaga dunoņa, kura kļuva arvien skaļāka, un es sapratu, ka
tuvojas preču vilciens. Varēšu atkal skaitīt vagonus, kura reizēm bija dikti aizraujoša nodarbe,
dažreiz to bij pārāk daudz, un es nespēju
tos visus saskaitīt, jo acis pagura sekot līdzi katram garām slīdošam vagonam.
-Bet mani Inga! Gribi, es tev parādīšu savas slēptuves, no kurienes es novēroju visus
kaimiņus? Es te visu zinu, un arī tev visu varu izrādīt. Vēl es ārstēju dzīvnieciņus, tev
parādīšu savu slimnīcu. Gribi? - vienā elpas vilcienā izmetu kaimiņienei, un Eva tikai
pasmaidīja, un piekrītoši pamāja ar galvu.
-Nāc te, te var ātrāk tikt lejā un ātrāk nokļūt līdz upei.

Pie upes, pa ceļam uz peldvietu, bija elektriķu pamesti melni nodarvoti stabi. Piegāju pie
viena no tiem, un parādīju divus dēļus un burciņu ar vakardienas saķertām vardēm. Zem
dēļiem man bija maza instrumentu slēptuve. Paskatījos uz Evu, un aicināju viņu palīdzēt man
šodien pie dakteru darbiem. Atvēru burciņu un pakratīju vardes, tās lēnām sakustējās, un
gurdi mēģināja rāpties ārā no sava cietuma.
-Es paņemšu žiletes, un pārgriežīšu vardēm vēderu, tad veiksu viņām operācijas, bet tas ir
sušķīgs darbs, var dikti nosmērēties, tādēļ tev vajag atnest ūdeni, mums te būs
kā īstā slimnīcā, kur rokas nomazgāt, un slimniekus kur salikt,- žigli apstāstīju situāciju, un
laikam jau biju ieinteresējusi Evu ar savu darbošanos, jo viņa ar interesi vēroja manu
“klīniku”, un bez vilcināšanās paķēra tukšu burciņu, ar kuru atnest ūdeni. Kamēr Eva gāja pēc
ūdens, es jau sāku darboties ap vardēm, un izņēmusi vienu vardi no viņu “cietuma”,
noliku to uz melnā staba un turot to stipri aiz galvas, ar žileti uzmanīgi un centīgi sāku griezt
vaļā vēderu, un jau pēc maza brīža varde vairsnespirinājās, bet ļengani gulēja uz nodarvotā
staba. Eva jau bija atpakaļ, un es viņai arī iedevu žileti, un pieteicu, lai vardi
pati paņem no burciņas. Es mazliet pavēroju Evas darbošanos, un secināju, ka viņai mana
palīdzība nemaz nav vajadzīga. Pēc mirkļa es tālāk garajā zālē pamanīju vēl vienu vardi, un
gāju to ķert rokās, lai papildinātu sava “akvārija” krājumus. Varde labprātīgi rokās nedevās,
bet es pusrāpus viņu panācu un veikli satvēru. Iemetu vardi saulē sakarsušajā burkā, un
iemetu arī kādu zāles stiebru, jo nebiju īsti droša, no kā vardes pārtiek. Bijām vēl kādu laiku
ar Evu darbojušās savā “slimnīcā”, kad izdzirdēju mammu mani saucam pusdienās, un
satrūkusies pavēros uz savām rokām un nosmulēto kleitu.
-Inga, nāc ēst! Kur tas skuķis atkal aizblandījies? Ingāāā! - mamma nerimās mani saukt.
Es izņēmu vardi no burkas, jo saule jau stipri karsēja, un lai tā nenobeigtos karstumā, žigli
ieliku vardi priekšautiņa kabatā, un zigli pamājot Evai ar roku, aizskrēju uz mājām.
-Es jau nāku! Tēti, tev brīvs šodien?Vai tu tikai atnāci mājās paēst?- jautāju tēvam, ieraugot
viņu virtuvē rosāmies ap galdu, un arī pati uzrausos uz krēsla,
iekārtojoties pie galda, lai paēstu žigli zupu, un ātrāk atkal varētu iet ārā atpakaļ pie Evas.
Sajutu kabatiņā kautko sakustamies, un atcerējos par tikko noķerto vardi, kura nu laikam
meklēja bēgšanas ceļu. Izņēmu to no kabatas un noliku uz galda, bet nu vardīte vairs
nedīdījās, bet laikam jutās apjukusi no lielā plašuma uz galda. Tēvam zupas šķīvis jau
bija nolikts uz galda, tādēļ vardi pabīdīju zem zupas šķīvja maliņas, lai viņa tik ļoti nekristu
acīs, jo tad atkal sekotu bāršanās, un tad man tā būs jānes laukā un jālaiž pļavā. Tēvs
piesēdās pie galda, un blakus zupas šķīvim nolika divus riecienus ar maizi. Samaisījis zupā krējumu, ar ierastu kustību tētis grasījās paņemt maizes riecienu, bet sajutis nepatīkami glumo vardi, saviebās. Jau pēc mirkļa tētis bija pielecis no galda, un sašutis nesaprotami kaut ko murmināja, un vēl pēc mirkļa izskrēja no mājas. No pagalma sadzirdēju tēva lamas un
spļaudīšanos, un jau pēc mirkļa istabā žiglā solī ienāca mamma, un apskatījusi tēva zupas šķīvi, sāka mani bārt:
-Tu galīgi ķerta esi? Es tev ēst nedošu mēnesi, ja vēl šitādus draņķus nesīsi istabā. Mājā vairs dzīves nebūs tevis dēļ! Ko tā Dzidra nebrauc tev pakaļ - miers būtu beidzot mājās! Šausmas, drīz pilna māja mudžēs no čūskām un mošķiem, cilvēks pat paēst godīgi nevar šitās draņķes dēļ, - mamma vēl ilgi nespēja rimties bārties uz mani, un es sēdēju un nervozi kustināju kājas zem galda, noliecot seju ar katru teikumu arvien zemāk un zemāk, līdz tā jau atdūrās pret galdu, un uz tā lēnām pilēja asaras.
Tēvs pēc šī atgadījuma apmēram mēnesi neēda vairs mājās, ar kājām gāja pa sliedēm uz pilsētas ēdnīcu pusdienot. Es vairs nenesu mājās vardes, un vēl man bija divas dienas jāklausās bāršanās no Evas mammas, ka spīdzināt un graizīt dzīvniekus, arī vardes, ir slikti, un nedrīkst savas blēņas mācīt citiem. Vēl man nācās noklausīties biedējošus stāstus, ka par dzīvnieku spīdzināšanu un graizīšanu mani var ielikt cietumā. Kopš tās dienas es vairs pat nepaskatījos uz varžu pusi, ļoti jau biju sabijusies, ka varu nonakt cietumā pie visiem tiem bandītiem , par kuriem esmu skatījusies filmas.
Ar katru dienu kļuva skumjāk un skumjāk, atkal man piemetās krustmātes gaidīšanas slimība, jo lai ko es negrasītos uzsākt, mamma ar tēti uzņema ar neslēptām aizdomām, un tikai pēc ilgāka laika es tikai varēju brīvi izskriet laukā pagalmā, neizraisot aizdomas par maniem nolūkiem.

*
Kādu dienu, atkal ēdot virtuvē pie loga pusdienas, ieraudzīju, ka kaimiņu meitene Eva staigā pa mūsu dārzu, galvu pieliekusi un kautko centīgi lasīdama vai meklēdama. Ātri izskrēju laukā, pametot zupu pusēstu, un piebiedrojos draudzenei, uzmanīgi pētīdama, ko viņa tur lasa mūsu dārzā:
-Ko tu tur meklē? – pajautāju ar lielu interesi.
-Zemenes. Bet nav gatavas vēl. Vardes un gliemeži visas jūsu zemenes noēduši. Ātrāk jānolasa, lai visas neapēd. – ar gudru izteiksmi sejā atbildēja Eva, turpinot pētīt zemenu lapas.
-Nu tad ēdam nost,- noteicu un paraustīju plecus, pagrābjot pirmo ogu, kas pagadijās pa ķērienam, bet va atkal mani atturēja.
-Neēd tās, kas vēl nav gatavas, sāpēs vēders un būsi slima, – noteica Eva un turpināja ar rokām šķirstīt zemeņu brangās lapas, bet es tik nogroziju galvu un pabrīnījos, cik tā Eva ir gudra un visu smalki zin, pat zin, kuras ogas gatavas, bet man gan viņas visas vienādas izlikās, un tagad jau vispār vairs nesapratu, var vai nevar ēst tās ogas.
-Nu un kā lai es zinu, kura tad oga ir gatava un ēdama? – jautaju, neizpratnē skatoties uz ogām, kuras gulēja smiltīs zem zaļām lapām, gozēdamas savus baltos un sārtos sānus. Man jau tās lielās zemenes ar baltiem galiņiem likās gardākas, bet Ēva pieliecās, un brīdi šķirstījusi lapas, pasniedza man lielu sarkanu ogu. Nokodu no tās un sajutu, cik tā salda un sulīga, izkusa man mutē vienā acu mirklī. Mēģināju es arī kādu atrast tikpat lielu un sārtu, bet nesekmīgi.
-Man te nav nevienas gatavas ogas vairāk, visas ar gaišiem deguniem tik, un lielākā daļa man te vispār mazas un cietas, un vispār mamma neļāva te nākt bez viņas ziņas, jo es vēl nejēdzot nevienu vagu izravēt. Iesim uz pagalmu, citādi drīz mamma pabeigs mazgāt virtuvē veļu, un dosies atpakaļ uz darbu uz pārbrauktuvi, - skumīgi noteicu, un jau sāku plānot, kādu nodarbošanos lai sev atrod, jo brāļi uz visu dienu bija pazuduši no mana redzes loka, un mazās māsas pie kaimiņienes atradās labākā uzraudzībā, kā manā, pret ko man nebija nekādu iebildumu.
- Tava mamma šodien dežurē pārbrauktuvē? – pajautāja Eva, un nesagaidījusi atbildi, stipri parāva mani zemē aiz kleitas malas, tā zaudējot līdzsvaru, nogāzos garšļaukus pa vagu, un tūliņ sašutusi uzkliedzu Evai:
-Stulba, vai? – iesaucos, bet tūdaļ pamanīju, ka arī Eva guļ vagā un tur pirkstu pie lūpām:
-Kuš! Tava mamma! Laikam nepamanīja mūs, - čukstēja Eva, un es nedaudz pacēlu galvu un pavēros uz mājas pusi, un tūdaļ pamaniju mammas oranžo darba apģērbu, kurā viņa parasti devās uz darbu. Ja es teiktu, ka nebiju nobijusies, tad savādas sajūtas gan pārskrēja pār visu ķermeni, jo mocija bailes par mammas bārienu un sodu. Dažreiz, kad mamma mani kaunināja par kādu manis pastrādātu darbu, kas nebija it nemaz pa viņas prātam, varēju knapi novaldīt raudas, jo tad sekoja nežēlīgi izteicieni par manām prāta spējām un to, ka es māju pārvēršu par trako namu. Šādi mēģinot izdomāt mammas rīcības plānu, laikam bija pagājis jau krietns brīdis, kad sadzirdēju Evu nemierīgi trinamies. Viņa kautko nomurmināja par sarkanām skudrām un parazītiem, un tad sadzirdēju, kā viņa parāpo pa vagu uz priekšu. Kad pacēlu galvu otro reizi no vagas, mammas pagalmā vairāk nebija, un paskatijusies uz meža pusi, pamaniju viņu aizejam starp kokiem gar dzelzceļa malu uz ciemata pusi, kur atradās pārbrauktuve ar divām strīpainām kārtīm, ko tētis ar mammu sauca par šlagbaumiem, bet man ilgi nācās vingrināties, lai spētu šādu vārdu izrunāt. Es droši pieslējos kājās, un pamādama Evai, lai ceļas augšā, purināju no jaunās rūtainās kleitas nost smiltis.
-Inguci, ko ta tu tur rāpo? Vai ravē zemenes? – pēkšņi izdzirdēju aiz muguras labsirdīgu saucienu, un satrūkusies, pagriezos pret runātāju. Tētis ar izkapti apkārt dārzam pļāva kuplo saaugušo zāli, kuru pēctam lika grozā un nesa trušiem, un biezi vien arī es diezgan bailīgi biju tēva pļauto zāli likusi trušu barotavās, jo pāris reižu lielais pelēkais garausis bija pamanījies iekmpt man pirkstā. Priecīga pieskrēju pie tēta un stāstiju:
-Tēt, a tu zini, ka vardes apēdušas visas gatavās zemenes? Es tik vienu atradu...vispār to man Eva atrada, - noteicu un pavēros atpakaļ uz savu draudzeni, kura purinādama matus, joprojām pukojoties cīnījās ar skudrām.
-Vēl jau nemaz nav zemeņu laiks, pēc nedēļas tik būs riktīgi gatavas, tad varēsiet abas nākt ar lielu grozu un lasīt zemenes, bet pagaidām te darīt nav ko, zaļas vēl, - noteica tēvs un pacēla izkapti, lai uztrītu. Es ar interesi vēroju tēva ātrās kustības, ar kurām viņš strīķēja izkapti.
-Tēt, kā tu māki tik ātri trīt izkapti? Es nemaz nevaru ar acīm izsekot, cik ātri tu trin, - ar apbrīnu noteicu, vērojot tēva darbošanos. Tēvs neko neatbildēja, tikai klusām nosmējās un turpināja pļaut. Vēl mazu brīdi pavēroju tēva pļaušanu, nolēmu doties uz māju pusi, kurp bija devusies Eva, joprojām ar roku mēģinādama aizsniegt mugurpusē aiz kleitas krāgas salīdušās skudras.
-Tik nestaigājat pa garo zāli pie upes, tur Jāņonkuls šorīt manījis vairākas odzes, - promejot vēl izdzirdēju tēva saucienus, bet man pat prātā nenāca brist garajā zālē, jo no rīta brāļi bija jau ar to biedējuši, ka iesēdināšot tur mani, ja es iešot viņiem līdz.Veikli izlecu no vagām uz cieti iemītās taciņas, kura aizvijās gar visa dārza malu uz mežmalu, aizskrēju uz mājām, kur pie stūra vēl paguvu noķert Evu, kura gandrīz raudādama trina rokas, uz kurām jau bija parādījušās skudru pārinodarijuma atstātās pēdas.
-Iešu mājās, mani tās skudras tavā dārzā gandrīz dzīvu apēda, tur tak jāņem līdzi diklofoss, lai dzīva paliktu, - Eva pukojās, valdod raudas, bet es nemācēdama viņai palīdzēt, stāvēju klusa, un žēli noskatījos uz Evas sārtajiem plankumiem, kuras bija atstājušas sarkanās mazās skudras. Aizgāju pie mājas lieveņa un apsēdos blakus baltiem maisiem, kuri bija piepildīti ar cietiem, baltiem maziem graudiņiem. „Mamma teica vakardien, ka no šiem minerālmēsliem viss augšot griezdamies”, pie sevis nodomāju, vērojot baltos kristālveidīgos graudiņus, kas pa mazu caurumiņu bira no maisa laukā ,un veidoja uz zemes skaistu mirdzošu kristālu kaudzīti. Paņēmu saujā dažus graudiņus, un piegāju pie sētas, aiz kuras auga mammas sastādītās puķes. Mammas puķes lielīja visi kaimiņi, un ja kādam bija vajadzība iet ciemos, vienmēr mamma līda starp dobēm savā dārziņā, un plūca krāšņāķos ziedus un taisīja pušķus. Iebēru no saujas dobē baltos graudiņus, bet tie izkaisijās, un nemaz nevarēja manīt, vai tie vispār tur bērti. Piegāju pie maisa un paurbināju caurumu, lai pa to graudiņi birtu straujāk un vairāk. Pagrābu vēl vienu sauju, un iebēru vēl puķu dobē. Atkal nekā, nemaz nevar just, ka vispār kautkas kaisīts būtu.
-Nu un ko tu tagat dari? – negaidot izdzirdēju aiz muguras kaimiņienes balsi, un strauji pagriezos. Kaimiņiene Olga stāvēja, rokas sakrustojusi uz krūtīm, un smaidīja, vērojot manu darbošanos.
-Beru puķēm minerālmēslus, lai aug griezdamās, - noteicu, un jau gribēju turpināt darbošanos, kad Olgas tante saķēra mani aiz rokas un piekodināja :
-Nemaz nedomā putināt laukā mammai mēslojumu, un ej nomazgā rokas, ka nesaindējies, saēdīsies vēl visus šitos draņķus, un cauri būs ar tevi. Tevi tak vairāk jāpieskata, kā tie tavi mazie skuķi. Un škic nost no tiem maisiem, lai tevi tur klāt neredzētu, - pabārās Olgas tante, un iegāja atpakaļ mājās, bet es pavēros uz maisiem ar baltiem kristāliņiem, un smagi nopūtusies, arī iegāju mājās, jo tuvojās melni lietus mākoņi, solīdami negantu lietu un vēju. Un garu vakaru...
Kad nākošajā rītā pamodos un izgāju laukā pavērties, kā viss aug griezdamies no maniem kaisītiem minerālmesliem, pamanīju, ka lietus no maisa izskalojis visus baltos minerālmēslus, un tagat pie soliņa bija izveidojusies liela balta putra, kura nemaz nelīdzinājās skaistajiem vakardienas kristāliņiem. Apkārt šai putrai zāle bija apvītusi un tāda kā apdegusi. Pacilāju maisu, un no tā iztecēja tāda pati balta putra, kāda jau bija izveidojusies zemē pie soliņa. Laikam ūdens pa manu izurbināto caurumu bija satecējis iekšā maisā, un izplēsis vēl lielāku caurumu. Man galvā zibēja tik viena doma : “Nu gan es dabūšu sukas...”

*

Kādu dienu, spēlējoties ar Evu mūsu leļļu būdā, kuru tēvs mums bija saslējis no dēļiem un ķieģeļiem, Eva ieminējās, ka mājās beigušies kartupeļi, un pāris dienas jau sēzot uz makaroniem un mannā biezputrām, un man tūdaļ iešāvās prātā, ka mūsu vecās kaimiņienes Lidijas tantes dārzā aug daudz nesen sastādītu jauno kartupeļu, un tie tur jau ilgi aug, it kā vajadzēja būt jau gana lieliem izaugušiem, jau labu laiciņu garām skrienot biju vērojusi tumši zaļas lapu rozetītes izspraukušās no vagām. Nolēmām aiziet sarakt nedaudz kartupeļus, ja jau viņai tik daudz tur sastādīts. Kautkas jau jāēd bija tak Evai, tādēļ nekādus pārmetumus nesajutu tajā mirklī. Piegājām pie dārziem, un es apmulsumā skatījos uz vagu rindām, kas ik pa gabaliņam bija atdalītas ar mietiņiem. Pavēros uz Evu, bet arī viņa skatijās uz vagām ar tikpat lielu neizpratni.
-Nu, kurā vagā tad iesim rakt? - pajautāju, un jau pati sāku izvēlēties, kurā gabalā likās lielāki kartupeļu laksti.
-Kurā gribi, man vienalga, pamēģināsim dažādos laukos, - atteica Eva, un es iedevu viņai plastmasas spēļu groziņu, kur salikt saraktos kartupeļus. Man pašai palika metāla spainītis, kurā varēja satilpt diezgan kartupeļu. Apbruņojušās ar visu nepieciešamo, ieklupām tiko izkaplētās vagās, un es sāku rušināties pa zemi, meklēdama kartupeļus. Izrādijās, ka rušināt vajag krietni vien dziļi, kamēr uzgāju pirmo kartupeli, no kura auga zaļa lapu rozete. Bet mans pirmais atradums bija viens pats kartupelis, tik pie saknēm karājās sīki bumbulīši Nopurināju zemes un mazos bumbulīšus, un liku vien droši spainītī. Paskatījos uz Evu, un sapratu, ka viņai neveicas labāk kā man, jo groziņā rēgojās arī tik viens neliels kartupelis. Turpināju meklēšanu, un drīz man šī nodarbe jau sāka apnikt, tādēļ uzsaucu Evai:
-Cik tev to kartupeļu īsti vajag? Te jau baigi maz ir, no visa lauka mums tik zupai sanāks. Tev jāpietiek ar to, ko jau esam atradušas, man galīgi jau apriebās šitā strādāt. Ejam mājās.
-Ejam, man jau arī apnika, un varbūt mana mamma atvedīs no pilsētas ar velosipēdu kartupeļus, tad šitos nemaz nevajadzēs, - noteica Eva, un mēs abas bridām no lauka ārā. Pavēros uz kartupeļu lauku, un skats pavērās visai nejauks: laksti izsvaidīti, vagas tagat bija izvandītas, un vairāk nestiepās glītās strīpās. Pamanīju, ka mūs no otra lauka malas vēro Lidijas tante, kura tikko bija pārnākusi no veikala, kurā viņa strādāja par pārdevēju. Pievērsu Evas uzmanību Lidijas tantei, un pajautaju:
-Kā tu domā, viņa nebūs dusmīga, ka mēs izvandījām viņas lauku?
-Nezinu gan! - domīgi noteica Eva, un paskatījās uz savu groziņu ar kartupeļiem. Lauka malā sabēru savu guvumu Evas groziņā, un devos uz mājām, jo ap dūšu bija gaužām neomulīgi, un visu laiku prātā zibēja doma, vai Lidijas tantei tiešām nekas nebūs pretī, ka mēs bijām viņas dārzā.
Pēc laba brīža, kad savā istabā sen jau spēlējos ar savām mantām, izdzirdēju pārnākam mammu, un stingrā balsī brāļiem jautājot, kas nesolīja neko iepriecinošu:
-Kur ir Inga? Nu viņa man tūlīt dabūs! Kur viņa ir? - nikni sauca mamma, un dzirdēju brāļus atbildam, ka es esot savā istabā. Jutu, ka nekas labs nesekos,un ātri palīdu zem gultas. Dzirdēju mammu rosāmies pa vidējo istabu, un tad viņa ienāca manā istabā ar melnu televizora antenas vada galu rokās, un ar skatienu meklēja mani. Pārlaidusi skatienu istabai, mamma iesaucās :
-Lien laukā no pagultes, es zinu, ka tu esi tur paslēpusies! Un mudīgi! - es neko neatbildēju, bet ārā no pagultes nelīdu, juzdama, ka sekos pēriens, un man sāka birt asaras, uz grīdas veidojot mazas peļķes, un jaucoties ar putekļiem. Mamma pienāca pie gultas, un pieliecās, lai paskatītos zem tās. Es palīdu vēl dziļāk pagultē, bet mamma mani bija pamanijusi, un noķērusi aiz kājas, izvilka ārā. Man no bailēm nebija spēka pretoties, un mamma mani saķērusi ar vienu roku, sāka ar vada galu pērt, un visu laiku atkārtoja:
-Es tev rādīšu līst svešā dārzā... es tev rādīšu putināt visu laukā... es tev rādīšu, kaza tu tāda... - mamma nepārstāja mani pērt, bet es klusu viņai lūdzos, rijot asaras un salecoties pēc katra cirtiena:
-Lūdzu...nesit...nevajag...auuu...sāp...mamm...lūdzu, nesit vairāk, - es lūdzos, un beidzot mamma pārtrauca manu pēršanu, un aizelsusies vēl noteica:
-Un tagat nemaz nedomā tuvoties kādam dārzam, un ar to skuķi Evu arī lai es tevi vairāk kopā neredzētu! Tu saprati mani? - nikni nošnāca mamma, bet es tikai klusām pamāju ar galvu, slaucīdama asaras un berzējot sūrstošās vietas.
Tajā vakarā es negāju pat vakariņās, ēst man nemaz negribējās, un bija arī kauns rādīties acīs mājiniekiem, jo likās, ka visi klusi smiesies par manu pērienu. Vēlāk pie manis ienāca Edgars un Ainārs, un klusi jautāja, pa kurieni tad mamma man esot situsi. Es sāku atkal šņukstēt, bet brāļi mani mīļi mierināja, tad pavilku uz augšu kleitu, un parādīju muguru un dibenu, kura nu jau visa bija sarkanās svītrās un traki sūrstēja.
-Mamma jau varēja vismaz laukā kādu žagaru noplēst, ja jau sadomāja Ingu nopērt, nevis sist ar kabeli, - noteica Ainārs, un es atkal sāku neganti raudāt no brāļu līdzjūtības, jo kļuva sevis tik neizturami žēl. Pēc brīža ienāca tētis, lai pajautātu, kā es jūtos, un sasmērēja man muguru ar kautkādu ziedi, lai ātrāk sadzītu dziļākās brūces. Vēlāk es dzirdēju, kā tētis pārmet mammai, ka tik traki sadauzīt “to skuķi” jau gan nevajadzējis, bet tad mamma sāka atkal kliegt un aizsvilās dusmās, ka viņai tagat no kaimiņiem esot kauns, jo visi par to vien runājot, ka viņas meita tikai palaidnības vien darot savā vaļā, ka mežonēns no manis vien sanākšot.
Vēl vairākas naktis es nevarēju pagulēt uz muguras, un laukā no mājas arī negāju, jo bija kauns par savu nodarījumu un saņemto pērienu. Šīs visas dienas es pārvācos gulēt pie tēva, tā es jutos lielākā drošībā, un tētis visu laiku pārbaudija, vai rētas labi dzīst un nesāk mesties iekaisums. No mammas es tagat turējos pa gabalu, izvairījos vispār sastapties ar viņu. No brāļiem uzzināju, ka Eva gan pērienu nav dabūjusi no saviem vecākiem, bet sods gan viņai esot uzlikts, no mājas nevarot iet ārā nedēļu.
-Vai viņas mamma arī aizliedza viņai ar mani draudzēties? - jautāju brāļiem, jo Evas lielais brālis Ilgvars visu notiekošo viņu mājā atstāstīja maniem brāļiem.
-Neko tādu neesot aizlieguši. Bet gan jau mammai viss aizmirsīsies, un tad atkal varēsiet abas spēlēties, - mierināja Ainārs, vēl tik piebilzdams:
-Tikai vairāk nelien svešos dārzos iekšā, citādi tevi pavisam mamma reiz nositīs.
-Nē, nekad mūžā! - sabijusies iesaucos, jau tagat baidoties no sekām.
Nedēļas beigās tētis atveda mājās jauku un smuku suni, viņu sauca Čipa, bet jau nākamajā dienā izrādījās, ka Čipa jāsien pie ķēdes, jo viņa nekad nebija redzējusi vilcienus, nekad nebija skraidījusi pa pagalmu savā vaļā, un brāļiem jau vairākas reizes viņa bija jāglābj no drošas nāves jau pirmajā dienā. Suns bija kā uzburts uz dzelzceļa sliedēm, un kad tuvojās vilciens, mierīgi gulēja uz sliedēm, un negāja nost.Ar suņa parādīšanos nolēmu iet laukā pastaigāties, un pa logu izpētot apkārtni, redzēju, ka neviena nav patreiz pagalmā, žigli aizskrēju līdz pagraba uzbērumam, kur uz uzbēruma bija novietota suņu būda, un blakus atradās vecs škunītis, kurā glabājās malkas krājumi, un sasietas pirts slotas. Apsēdos blakus Čipai, un man pavērās skatam viss pagalms. Glaudīju Čipas zīdaino brūngano spalvu, un suns uzticīgi apgūlās man blakus, noliecis galvu uz priekšķepām. Pēc maza laiciņa suns saslēja ausis, kā ko saklausījis, un tad jau arī es sev aiz muguras izdzirdu krūmos čaboņu, un man blakus uzradās Eva. Viņa klusām apsēdās man blakus zālītē, un tāpat klusējot pasniedza lielu gabalu arbūza, kuru bija ievīstījusi kādā avīzes lapā, lai nenopilinātu savas drēbes.
-Man nedrīkst ar tevi vairāk draudzēties, - klusu noteicu, un kakls aizžņaudzās no bēdām, iedomajoties mammas ļauno noliegumu. Man nekad vēl nebija bijis nevienas draudzenes, un kad tāda uzrodas, man neļauj ar viņu darudzēties. Eva joprojām klusēja, tad pavērās manī, un pamanīju viņas acīs pazibam asaru.
-Zinu! Brālis teica! Ēd arbūzu, man mamma teica, ka drīkstu tevi pacienāt, ja satikšu tevi pagalmā, - noslaukot asaras, noteica Eva. Iekodos saldajā arbūzā, un likās, ka dzīve uzreiz kļūst vieglāka. Tad izdzirdējām uz ceļu soļus, un paskatījušās uz ceļu, ieraudzījām Lidijas tanti, kuras dārzu mēs tik neganti tikām izvandījušas, un kuras dēļ arī sanāca viss šis tracis. Viņai šodien bija brīvdiena, tāpēc šodien viņa varēja “atpūsties pie dabas”, kā pati parasti smiedamās mēdza sacīt. Lidijas tante bija mūs pamanījusi, un brīdi pastāvējusi un kā ko apsverot, tomēr nolēma pienākt pie mums aprunāties. Lidijas tante bija jauka pusmūža dāma iesirmiem matiem, un vienmēr jauki un eleganti sakārtotu frizūru, un dusmas par pērienu es pret kaimiņieni nemaz nejutu, vienīgi sametās neērti un dikti kauns. Dusmas man bija uz mammu, ka uzlika man tik bargu sodu, nemaz neuzklausot manus iemeslus, kamdēļ tā biju rīkojusies.
-Nu, meitenes?Beidzot redzu jūs abas ārā!, - mundrā balsī noteica Lidijas tante, uzmanīgi mūs vērojot.
-Mani mamma jau pamatīgi nopēra, tagat man liels kauns, Lidijas tant, - pavisam klusi noteicu, un atkal izspiedās tās nodevīgās asaras. Brīdi Lidijas tante pavēroja mani, tad nopūtusies kautko brīdi apdomāja.
-Būtu es zinājusi, ka Anna ir tik traka, neko viņai nebūtu teikusi. Pati jūs kārtīgi nokauninātu, un būtu vairāk labuma, kā no tādas pēršanas, - tikpat klusi atteica Lidijas tante, un devās uz mājām.
Mēs ar Evu turpinājām satikties un draudzēties, no sākuma slepus no mammas, vēlāk jau atklāti spēlējāmies mūsu mazajā spēļu namiņā pagalmā, jo mamma tikai vienreiz bija kautko nesaprotamu nomurminājusi par “to palaidnīgo kaimiņu skuķi”, bet atkārtojusi aizliegumu draudzēties tā arī nebija. Laikam jau mamma lēnām aizmirsa manas blēņas, un dusmas pārgāja, un arvien retāk tika pieminēti mani nodarījumi.

Otru reizi es pērienu saņēmu no tēva, jo biju skrējusi pa sliedēm pakaļ suņiem, bet es, baidoties, ka tos var sabraukt vilciens, centos tos panākt. Skrēju pakaļ suņiem un saucu tiem, lai iet nost no sliedēm, jo viņus vilciens sabrauks, bet suņi ik pa laikam uz mani atskatījās, un astes vicinādami, skrēja tik tālāk man pa priekšu. Jau biju pagurusi skriet un saukt suņus, kad sajutu sliedes notrīcam, un sapratu, ka tuvojas vilciens. Histēriski sāku saukt suņiem, lai iet malā, bet viņi neklausijās manī, un turpināja skriet. Atskatījos, un pamanīju tuvojamies preču vilcienu, noskrēju lejā no uzbēruma, kad no mājām pamanīju tuvojoties tēti, kurš bija izskrējis no mājas vienā kreklā, un ieraudzīdams, ka esmu nokāpusi no dzelzceļa uzbēruma, apstājās, lai nolaustu rīksti no tuvējā krūma.
-Nē! – iesaucos, nojauzdama tēva nodomus, bet tēvs tuvojās, neko nesacīdams, no skriešanas sasvīdis un aizelsies.
-Es tev gan rādīšu pa sliedēm skraidīt, - tēvs dusmās man uzkliedza, un pāris reizes iecirta ar žagaru man pa stilbiem.
- Tēt, neper! Es nekad, nekad, nekad, nekad vairāk neiešu uz sliedēm. Lūdzu! – lūdzos tēvu, bet tiem pāris žagaru cirtieniem vairs nesekoja jauni, tētis klusēdams iesvieda žagaru zālē, paņēma mani zem rokas, un vedot mājās, cieši piesacīja:
- Tā ka vairāk lai nekad tevi neredzētu uz sliedēm. Vilciens nav mašīna, nenobremzēs...Es gandrīz trieku ķēru, kad tevi pamanīju skrienot pa sliedēm. Tev gan tajā galvā nezin kāda putra ir, - teica tēvs, bet es jau uzreiz zināju, ka nekad mūžā vairāk nekāpšu uz sliedēm.
- Tēt, es taču suņus gribēju tikai pasargāt, bet tie glupi, tik skrien tālāk, man nebij spēka skaļāk tos pasaukt, - sūdzējos tēvam, rijot asaras, bet tēvs noteica:
- No tavas bļaušanas jau visa māja kājās ir, bet suņi pa priekšu tev skrēja, jo pavadīja tevi. Tu noietu malā, un suņi arī tev sekotu. Viņi taču gudrāki par tevi, - runāja tēvs, bet es nokaunējusies klusēju, un gāju līdzi tētim uz mājām. Nonākot pie mājām, suņi jau gulēja zem ābeles, un priecīgi luncināja astes, mani ieraugot. Skatījos uz suņiem ,un nesapratu, uz kuru dusmoties- uz sevi vai glupajiem dzīvniekiem, kuru dēļ atkal biju saņēmusi pērienu.

Pēc kāda laika es ar mammu un mazām māsām aizbraucu paciemoties pie savas krustmātes, kur mamma mani arī atstāja līdz laikam, kad es apnikšu krustmātei un omītei. Krustmāte strādāja lielā skaitļošanas centrā, un no sākuma man bija interesanti vērot, kā viņa raksta uz milzīgajām rakstāmmašīnām, un pieņem telegrammas, bet vēlāk es gāju klejot pa koridoriem, un iemaldījos kādā svešā kabinetā, kur sēdēja kāda tante, un tad sāku sarunas ar viņu par man aktuālām lietām, un svešā tante pacietīgi man arī atbildēja, visu laiku smaidot.
-Tante, vai tev nav bail, ka es te ienāku, un tu nezini, kas es esmu un no kurienes uzrados? – ziņkārīgi pajautāju, bet tante viltīgi smaidīja, un noteica:
-Bet es taču zinu, ka tu esi Dzidras krustmeita. Man jau viņa pastāstīja, ka pie viņas ciemojas maza smuka meitenīte. Citam nevienam te bērnu tik mazu nav, kurus es vēl nepazītu, - tante noteica, jauki smaidīdama, un vēl kādu pusstundu uzkavējos šajā kabinetā, izskatīdama žurnālus un grāmatas, un tad jau arī devos atpakaļ pie krustmātes, jo sagribējās ēst, un māca bažas, vai krustmāte mani jau nemeklē pa visām malām.
Mana krustmāte nebija precējusies, un bērnu arī viņai pagaidām nebija, tādēļ viņa man vienmēr pirka jaukas mantas, un visādā citā ziņā lutināja, ko nekad nedarija mana mamma, un tados brīžos man gribējās palikt pie krustmātes uz visiem laikiem.
Kad krustmāte pabeidza savus darbus, mēs abas nolēmām paēst ēdnīcā puzdienas, vēlāk aiziet pastaigāties pa parku, un vakarā ieiet ciemos pie Māras tantes, par cik mājās mūs neviens negaidīja, un nebija neviena, kurš par mums satrauktos par ilgo prombūtni. Mani pilnībā apmierinaja šāda piedzīvojumiem bagāta dzīve, katru dienu nācās atklāt kaut ko jaunu, neviena diena nelīdzinājās viena otrai, un par garlaicību vai bezdarbību sūdzēties galīgi nevarēju. Kā vēlāk izrādījās, tad mamma un krustmāte, un arī Māras tante ir māsas, gluzi tāpat, kā es ar Anitu un Inesi biju māsas. Krustmāte vēl pastāstīja vairāk par saviem radiem un ģimeni, un man par pārsteigumu atklāju, ka viņa arī nāk no lielas ģimenes, pat lielākas, kā mana ģimene.
Iegājām ēdnīcā, un es varēju ņemt no vitrīnas tos saldos ēdienus, kurus gribēju, ar noteikumu, ka tos visus apēdīšu. Ar acīm es varēju apēst visu, kas tur bija izlikts. Pusdienojot mums ar krustmāti sākās saruna par mūsu radiem un manu ģimeni:
- Redzi, Ingucīt, mēs esam ģimenē četras māsas un mums vēl ir četri brāļi. Tavs krusttēvs Aivars arī ir mans brālis. Gan jau tu iepazīsi visus radiņus, reti jau sanāk tikties mums visiem kopā. Kad omītei būs dzimšanas diena, tad visi ceram satikties. Tagat jau visiem ir ģimenes, visi strādā, tik Aivars vēl dzīvo pie omites laukos. Nezinu, kad ta šis sadomās apprecēties?, - dziļdomīgi klusām novilka Dzidriņa, un es tikai aptuveni sapratu, par ko īsti mana krustmāte domā, un klusām nopūtos.
-Es gan nekad mūžā neprecēšos, citādi man arī ies tikpat traki, kā tagat mums visiem iet mājās - mamma visu laiku bļauj, tētis visu laiku iet makšķerēt, lai nebūtu tā bļaušana jāklausās, bet mamma visu laiku lauž kopā tēta makšķeres, bet tētis visu laiku pērk jaunas, - noteicu un nopūtos, atceroties mammas biežos ķīviņus ar tēti dēļ makšķeºem. Krustmāte brīdi paklusējusi, piebilda :
-Nu tētis jau gan tev ir zelta cilvēks, tāds kluss un mierīgs, visus darbus izdara, un šņabi arī nedzer. Gan jau viņš arī atbrauks pie omītes ciemos, tur viņš varētu tākā drusku padzīvot, atpūsties. Un ezers tur netālu ir, lai tak ķer tās zivteles, būs gan ko sacept, gan kaķim ko paēsties, - noteica krustmāte, tiesājot savu plova porciju. Es klusībā dikti žēloju tēti, jo ļoti bieži tika žēl viņu dēļ nepelnītām lamām, bet tur nu es neko nevarēju mainīt, kā bija, tā nācās vien dzīvot.
Dzīvojot Limbažos pie krustmātes, mēs katru vakaru gājām pastaigāties, bieži iegājām paciemoties pie Māras tantes vai Gunāronkuļa, kurš arī bija krustmātes brālis, un viņam bija tiko piedzimis mazs bērniņš, apmēram tikpat vecs, kā mana mazā māsiņa Inese. Es vienmēr ar sajūsmu vēroju Gunāronkuļa lielo mašīnu ar ceļamkrānu augšā, un pāris reizes viņš tika mani arī pavizinājis pa pilsētu savā lielajā mašīnā.
Krustmātei sākās atvaļinājums, un viņa bija nolēmusi visu šo laiku pavadīt laukos pie manas omītes, jo tur bija jāpļauj siens gotiņām, un jāravē dārzi. Mēs sagatavojām daudz našķu, ko aizvest omītei, un biju ļoti priecīga par gaidāmo atkalredzēšanos ar viņu. Gunāronkulis arī gatavojās braukt uz laukiem, un solīja aizvizināt mūs visus savā lielajā mašīnā, un teicās vēl nopircis man šūpoles, kuras iekāršot pie omītes lielā kokā, lai es varot šūpoties līdz nelabumam. Es gan dikti priecājos par gaidāmo atkalredzēšanos ar omīti, bet mani nedaudz apbēdināja fakts, ka turpmāko vasaras daļu man nāksies pavadīt pie omītes laukos, kur nebija tik daudz interesantu lietu , ko redzēt katru dienu, bet gluži ar garlaicību arī man tur nenācās kauties. Bieži vien gāju omītei un krustmātei līdzi uz pļavu, un dūšīgi grābu sienu ar savu mazo grābeklīti, un vakaros žēli skaitīju skrambas uz kājām un rokām no asā siena, kuras dikti neganti sūrstēja, kad bāzu kājas bļodā ar siltu ūdeni.
Laiks, ko pavadīju pie krustmātes un omītes, paskrēja ļoti ātri, un par cik man bija jāgatavojas sagatavošanas klasei, jo rudenī man bij jāsāk iet skolā, tad pamazām apguvu arī lasītprasmi, lai gan vēlāk skolā izrādījās, ka sagatavošanā man neko jaunu vairāk iemācīt nevar. Augusta sākumā es atgriezos mājās pie brāļiem un māsām, un bija jau pēdējais laiks, jo biju paspējusi sailgoties pēc viņiem.

Mājās viss bija pa vecam, tikai apkārtne šķita izmainijusies, viss bija saziedējis, pat pārziedējis, zemenes jau sen bija nolasītas un apēstas, tagat pa dobēm gozējās lieli dzelteni ķirbji un bāli kabači. Mamma grieza kabačus šķēlēs un lika burkās, ko pārlēja ar marinādi un karsēja. Ziemā tas mums bija gardums, ko visi labprāt ēda klāt pie kartupeļiem un citiem ēdieniem. Konservēja arī ābolus un plūmes, vārija zaptes un gatavoja visādus dārzeņu salātu konservus ziemai. Es, atbraucot no krustmātes, biju atvedusi arī viņas pirkto skolas formu, ko tūlīt uzmērīju, un uzaicināju paskatīties arī Evu. Man bija arī skaists skolas portfelis, ko krustmātes draugs bija atvedis no Igaunijas, un skaisti zīmuļi, un dažādas krāsojamās grāmatas, un bilžu grāmatas. Bija arī ābece ar skaistu gaili uz vāka, kuru es jau biju paguvusi izlasīt slepus no krustmātes un omites, jo viņas bija teikušas, ka tad nebūšot interesanti iet skolā.
Kad jau biju atkal apradusi ar mājas dzīvi, saslimu ar cūciņām, un nu vairākas dienas visi no manis vairījās, lai neaplipinu ar šo savādo slimību, un man nācās augas dienas gulēt vienai istabā gultā, ar apsaitētu kaklu. Tikai, laiku pa laikam, kad jau vairs nevarēju mierīgi nogulēt gultā, slepus izmuku no mājas, un uz pavisam īsu mirkli papriecājos par saulaino un silto laiku, bet mani ātri vien kāds pamanīja, un nācās vien atgriezties savā istabā, kura jau bija galīgi apnikusi.

*

Skolas laiks.

Pienāca rudens, sākās auksto lietu un dubļu laiks. Brāļi aizbrauca uz skolu, un mājās parradās tikai brīvdienās, bet es sāku katru otro rītu mammas pavadībā soļot uz sākumskolu. Man bija interesanti satikties ar citiem ciemata bērniem, ar interesi klausījos viņu piedzīvojumos, un apskaudu daudzu bērnu rīcības plašumu un dzīvesveidu. Uz skolu gājām cauri mežam, caur kuru vijās neskaitāmas iemītas taciņas no dažādām mājām un vietām. Biju jau iegaumējusi ceļu, un bieži gāju mammai pa priekšu, aizsteigdamās viņai krietni priekšā, lai apskatītu ligzdas, ko pati biju sagatavojusi zaķiem un putniem, un katru reizi vīlusies gāju tālāk, jo tajās neviens joprojām nebija iemitinajies.
Nomācījos skolā tikai pāris nedēļas, kad es saslimu ar smagu slimību, nedrīkstēju iet laukā no savas istabas, jo visi baidijās aplipināties ar maniem baciļiem, jo man pa visu ķermeni bija izsitušies izsitumi. Uz mājām nāca ciema medmāsiņa, un potēja man visādas zāles, bet labāk man nekļuva. Tad kādu rītu man likās, ka nevaru tā kārtīgi attaisīt vaļā acis, vai arī nevaru lietas lāgā saskatīt, un par savām raizēm pastāstīju mammai.
-Mamm? Paskaties lūdzu, man acis nav aizlipušas? Tāda sajūta, ka acis nav ritīgi atvērtas,- raizēdamās teicu mammai, bet viņa tikai aši uzmetusi man skatienu, aizgriezās, un klusām noteica, ka esot jau gan vaļā, manām acīm nekas nekaišot. Es vēlreiz aplaidu skatienu apkārt istabai, bet viss likās tīts dūmakā un pustumsā, un lāgā saskatīt vienalga neko nevarēju. Nolēmu, ka man acīs kautkas sakritis, vai aizlipis kautkas priekšā. Vēlreiz pasaucu mammu:
- Mammu, nu paskaties taču, kas man ar acīm, es neko nevaru kārtīgi saskatīt, viss kā pa miglu! - mamma tomēr pienāca un paskatījās, kas man varētu būt iekritis acīs, bet nekā neatradusi, nolēma pazvanīt ārstam un apjautāties, no kā man varētu rasties tāds kā aklums. Nākošajā dienā tika nolemts mani pārvest uz tuvāko slimnīcu visparējai izmeklēšanai...
Mans aklums izrādījās izraisīts no nepareiziem medikamentiem un nepareizas ārstu diagnozes. Pēc laika redze atgriezās, bet ne pilnībā, un acu ārsts izrakstīja recepti brillēm, kuras man turpmāk jānēsā bija katru dienu. Ne cik priecīga nejutos, ka būs brilles jānēsā, bet kad opaps no Rīgas atveda manas jaunās brilles un skaistu futrālīti, kur viņas glabāt, man tika piekodināts tās obligāti nēsāt, un saudzīgi pret tām nolādētajām brillēm izturēties.
(16.11.2004)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu