 (www.feini.lv) |
| Margo : Intervija ar d’Artanjanu |
| Sēž krogā d’Artanjans, un viņam skumjas acis. Kādēļ – es gribu pajautāt, bet vai tad viņš to sacīs? Līst kausā sarkanvīns, vai līdzēs parunāties? Viņš klusējot ar mani saskandina, Vārs smaids tā sejā mani iedrošina, Es blakus apsēžos un saruna var sākties. Es: Tu biji dzirkstošs un traks kaujā, dzīrēs un mīlā, Tev līdzās vienmēr bij drosme un veiksme, kas nepievīla. Ar tevi kopā ir draugi. Vai laimei nepietiek? Ir daudzreiz tukšoti kausi par labi vadīto dienu, Kad spēkā bij vienīgais likums – visi cīņā par vienu! Par visiem viens. Vai jūties pārāk viens? Tavā stiprajā rokā par domu bij asmenis ašāks, Tev glāba tas dzīvību, krita cits – pat vēl brašāks. Tu allaž spītēji nāvei. Vai dzīvot noguris? Kā zibens tu meties kaujā un neiepazini bailes, Tik bieži sārtojās asins uz tava zobena smailes! Tu esi pieveicis daudzus. Vai skaitīt apnicis? Tevi mīlēja daiļās – kalpones, kundzes – viss viens, Tām lūpas bija kā medus un āda balta kā piens. Tev rokās - vai kvēlāk rozes vai magones zied? Pēc sevis tu atstāsi leģendām apvītu vārdu, Ko pielūgsmē puikas minēs, kam ilgi vēl jāgaida bārdu. Tev pieder slava. Vai tas nav prieks? Viņš: Es sirdī loloju sapni, nesauktu vārdā, bet kvēlu – Kaut rokas, kas mani skāva, auklētu manu dēlu… Jau sudrabs krīt matos, laiks ātri skrien. Es alkstu, lai pēc manis kāds glabātu vārdu manu Un sauktos tāpat kā es – par brašo d’Artanjanu. Tā vēlētos savējā turēt viņa maziņo roku! Es viņam mācītu pazīt zobena vienreizvienu, Mēs kopā, auļojot zirgā, apsveiktu jaunu dienu, Uz viņa laimi es dārzā lepni stādītu koku. Es neilgojos pēc mantas, pēc pils, plašas saimes, Es tikai vēlos kādu drusciņu parastas laimes, Kad sirds dzied priekam, ne vīnam vien… x x x Es lēni ceļos un projām pa trokšņaino dzertuvi eju, Vēl sirdī glabāju tavu skarbo, bet maigo seju Un tavas skumīgās acis, d’Artanjan. |
| (17.08.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |