 (www.feini.lv) |
| Nullity : Noslīkšana domās |
| Mēs sēdējām omulīgā kafejnīcā. Tā ir vietiņa, kas man saistās ar daudz patīkamām atmiņām. Tur ir tik interesanta un patīkama atmosfēra, ka tur var pavadīt visu dienu nemanot kā aizrit laiks. Šajā gaisotnē vienmēr raisījās domas, tikai ne šoreiz.. Bija sestdienas vakars. Mēs neliels draugu pulciņš sēdējām šajā kafejnīcā. Sākumā gāja tīri jautri, bet tad viss it kā apklusa.. Viens no draugiem, kuram es nebūt neesmu stāstījusi savas sajūtas un jūtas, vienkārši skatījās man acīs un vēroja mani. Mēs skatījāmies viens otra acīs kādas pāris minūtes. Tad sekoja šoks: -Zini ko es tevī saskatīju? Mazu meiteni vientuļā mežā!!! Es apstulbu... -Tu esi izmisusi. Bet nejau tāpēc, ka nezinātu ko pati gribi bet.. -Tāpēc ka nezinu kā man būt? -Nē! Tāpēc, ka tu neesi pārliecināta par cilvēkiem, kas tev blakus. Tu nezini vai viņiem uzticēties! Tu īsti nezini, kas viņi ir un kas notiek!! (tieši šos vārdus es īsti neatceros, bet kaut kas uz to pusi bija! man viņi it kā izkrita no galvas, varbūt tāpēc, ka bija pārāk sāpīgi un precīzi). Es sāku it kā slīkt domās! Es vienkārši sēdēju.. Izgāju uzpīpēt un atkal sēdēju.. Mana dzīve it kā apstājas. Es nevarēju aptvert kā, bet viņš bija pateicis pilnīgu taisnību. Un es pati līdz šim brīdim par to nemaz nebiju aizdomājusies. Pēc mirkļa es apjautu, ka pat precīzi neatceros viņa teikto. Es pajautāju: -Ko tieši tu man teici par tiem cilvēkiem?? -Man nav divreiz jāatkārtojas! Es vienreiz pateicu. Nedzirdēji? Aizmirsi? Neko darīt, palaidi garām savu izdevību. CITREIZ TU NEDZIRDI TO KO VAJAG DZIRDĒT, CITREIZ DZIRDI TO KO NEVAJAG.. TĀDA IR DZĪVE............. Es noslīku....... 18.10.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |