| (pēc “DELFI” “Esplanādes” tēmu motīviem) (...iz O.M.© arChīva”)
 
 “Kaut sieva raudāt gribēs, bērni kliegt,
 Vot – nevaru sev feinu drpoi liegt:
 Slāpst manī miesas šūna, katra viena,
 Pēc “Rašen Vodkas”, kā pēc putna piena!!!
 Ik dienu, rufēdams pa šanci, slāpstu,
 Kur maisu betonu (ar šaufeļlāpstu ) ~
 Dēļ cementa ciet aizštopējas nāsis,
 Čerkst krūteža, kā ļuļķēts būt kāsis.
 
 Līdz piektdienai kā nolādēts es raujos,
 Ar kārumu pēc brandavīna kaujos ~
 Klāt ( beidzot!!! ) sestdiena - uz krogu maucu,
 Un jau no sliekšņa oberu klāt saucu:
 
 “Man - kā jau parasti: trīs reiz pa sotkai,
 Un - pieskati, lai nepiejauc kāds vodkai,
 Ne “Mangaļu”, ne “Vichy” bikšūdeni:
 Ja šmauksies - rausies bietē, atsaldeni!
 
 Klunkšķ glāzē burbuļvīns (priekš uzdzeršanas),
 Dēļ prieka (gaidāmā) trīc iekšas manas ~
 Kā ņemšu stakanu, tā - sausu pļaušu!...
 (Un, dabiski, pēc zakušmenta bļaušu...)
 ...
 Kāds krogā fināls sanāca - kas zina...
 Bet – mājās nelaiž iekšā: nepazina ~
 Zem ačas = fingāls, nošķelts zobs plēš lūpu,
 Spiedz bērni bailēs, sieva ņirdz par žūpu...
 No rīta mostos havajā (uz grīdas),
 Peld galvā kadri, kā iekš Atlantīdas:
 Ar filmas līmēšanu, vot, būs mokas ~
 Met iekšas kūleņus, da vibrē rokas...
 
 Echhh - “sū#s par bitēm: ka tik medus māgā!”
 Viens krutkas strēbiens būtu baigi lāgā...
 Ja aizķēries būs ķešā kaut pus latiņš ~
 Pie čoma kārpīšos - šim “točkā” blatiņš!...”
 |